The World's TOP50 Megacities

CITY	COUNTRY	METRO POPULATION 2010	ESTMATED GPD IN $BN	GLOBAL CITIES INDEX	CITY POPULATION 2010
1. TOKYO	Japan	31,036,000	1,479	4	8,653,000
2. SEOUL	Soth Korea	24,472,000	291	9	11,153,000
3. JAKARTA	Indonesia	24,100,000	92	48	10,100,000
4. Mumbai	India	21,200,000	209	49	13,900,000
5. Mexico City	Mexico	21,163,000	390	25	8,841,000
6. New York City	USA	20,090,000	1,406	1	8,364,000
7. Sāo Paulo	Brazil	19,198,900	388	31	11,038,000
8. Shanghai	China	19,200,000	233	20	14,900,000
9. Karachi	Pakistan	18,000,000	78	57	15,500,000
10. Osaka	Japan	17,590,000	417	45	264,700
11. BEIJING	China	17,550,000	166	12	12,460,000
12. DELHI	India	16,713,000	167	41	12,100,000
13. CAIRO	Egypt	1,554,600	145	38	7,764,000
14. Kolkata	India	15,420,000	104	60	5,100,000
15. MOSCOW	Russia	14,800,000	321	19	10,524,000
16. Rio de Janeiro	Brazil	14,387,000	201	47	6,093,000
17. Metro Manila	Philippines	13,503,000	149	46	11,550,000
18. Tehran	Iran	13,450,000	127		8,430,000
19. BUENOS AIRES	Argentina	12,924,000	362	33	11,655,000
20. Los Angeles	USA	12,890,000	792	6	3,834,000
21. DHAKA	Bangladesh	12,797,000	78	56	7,940,000
22. Istanbul	Turkey	12,600,000	182	28	9,560,000
23. London	UK	12,200,000	565	2	7,557,000
24. Bangkok	Thailand	11,970,000	119	22	9,100,000
25. PARIS	France	11,769,000	564	3	2,113,000
26. Tianjin	China	11,750,000	74		7,500,000
27. Cologne	Germany	11,297,000			995,000
28. Chengdu	China	11,000,000			4,334,000
29. Nanyang	China	10,700,000			800,000
30. Johannesburg	South Africa	10,268,000	110	50	3,888,000
31. Guangzhou	China	10,182,000	133	52	6,458,000
32. KINSHASA	DR Congo	10,100,000			8,200,000
33. Linyi	China	10,080,000			2,300,000
34. Harbin	China	9,874,000			4,755,000
35. Chongquing	China	9,700,000	57	59	5,087,000
36. Shijiazhuang	China	9,600,000			2,630,000
37. Xuzhou	China	9,410,000			1,830,000
38. Nagoya	Japan	9,250,000			2,260,000
39. Lagos	Nigeria	9,123,000		53	7,938,000
40. Chicago	USA	8,770,000	574	8	2,853,000
41. Shenzhen	China	8,616,000		54	4,320,000
42. Lahore	Pakistan	8,600,000			6,100,000
43. Weifang	China	8,500,000			1,450,000
44. Handan	China	8,500,000			1,390,000
45. LIMA	Peru	8,473,000	109		7,606,000
46. Bogota	Colombia	8,361,000	100	43	7,320,000
47. Shangqiu	China	8,220,000			1,610,000
48. Quanzhou	China	7,790,000			1,490,000
49. Shenyang	China	7,760,000			5,090,000
50. Dongguan	China	7,650,000			6,446,000

Jaunās paaudzes bērniem vajag cita veida skolotājus

Skolotājam ir jāmainās, lai audzinātu jaunās paaudzes bērnus, uzskata psiholoģijas profesors, Krievijas Izglītības akadēmijas goda loceklis, Maskavas pilsētas pedagoģiskās universitātes Humānās pedagoģijas laboratorijas vadītājs, Starptautiskā humānās pedagoģijas centra vadītājs Šalva Amonašvili.

Intervijā laikrakstam "Izglītība un Kultūra" Amonašvili atzīst, ka, salīdzinot ar iepriekšējām desmitgadēm, tagad bērni ir ļoti mainījušies.

Akselerāti mainīja pasauli

"Mana personīgā pieredze liecina, ka arī pagājušā gadsimta 60.gados nāca citādi bērni, kurus nosauca par akselerātiem. Es neesmu akselerāts, bet mans dēls jau ir akselerāts. Viņi mūsu dzīvē ienesa daudz jaunas, interesantas un noderīgas lietas. Pateicoties viņiem, mēs pārvietojamies ar lielāku ātrumu nekā iepriekš, viņi radīja datorus, internetu, mobilos telefonus un visu to, kas tagad mums ir apkārt. Protams, mēs arī piedalījāmies, taču akselerāti bija vadošie. Tas bija viņu uzdevums. Tagad viņi ir četrdesmitgadnieki un piecdesmitgadnieki spēku plaukumā, kas vada mūsu dzīvi, - ministri, deputāti, kā arī citi strādājošie. Akselerāti nav izsmēluši savu uzdevumu, bet viņi pagāja garām citam ļoti būtiskam uzdevumam - kultūrai. Ieviešot internetu, civilizācijas un tehnikas meklējumu vārdā viņi pazaudēja kultūru, kas cilvēcei ir ļoti bīstami," stāsta akadēmiķis.

Viņaprāt, kultūra ir dzīves, garīgās dzīves, mākslu māte. "Cilvēks bez kultūras ir pazudis cilvēks," teica akadēmiķis. Viņaprāt, kultūras loma ir jānostiprina likumdošanā.

Nākamā paaudze - indigo jeb gaismas bērni

"Es nezinu, tas tā ir vai nē, taču pārliecināti cilvēki saka, ka nāk jaunas paaudzes bērni, kurus sauc par indigo bērniem. Krievijā viņus dēvē arī par gaismas bērniem. Šiem bērniem apkārt ir visu acīm neredzams starojums. Es šo starojumu neredzu, bet ticu, ka tas tā ir. Vismaz tie bērni, ar kuriem es sastopos, ir citādāki, nekā bija bērni akselerāti. Viņi ir ne tikai gudri, bet talantīgi. Sešdesmitajos gados, kad es sāku uzņemt bērnus savā eksperimentālajā skolā, tik daudz talantīgu bērnu nebija," norāda Amonašvili.

Talantīgi daudzās jomās

Akadēmiķis stāsta, ka tagad ir ļoti daudz talantīgu bērnu, turklāt viņi ir talantīgi ne tikai kādā vienā jomā, bet vairākās vienlaikus - viņi raksta dzeju, komponē mūziku, dejo, ir talantīgi matemātiķi. "Kādu uzdevumu mēs vēlamies, lai šie bērni izpilda? Manai paaudzei spēki izsīkst, un mēs vairs visus uzdevumus neizpildīsim. Mums ir gudrība, taču jaunieši nevēlas tāpat vien pārņemt šo gudrību. Ir vajadzīgs kāds starpnieks, kurš šo gudrību no manis pārnesīs uz jauno paaudzi. Bērni ne vienmēr klausa saviem vecākiem, bet citiem cilvēkiem viņi paklausa. Tā ir mūsu cerība, ka šie gaismas bērni kļūs par kultūras un garīguma vēstnešiem," pauda Amonašvili.

Viņš stāstīja, ka Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs Astanā oktobrī organizēja Vispasaules garīguma kultūras forumu. Prezidents vēlas, lai Astana kļūst par pasaules garīguma galvaspilsētu. "Agrāk taču mēs nerunājām par garīgumu, tā mums bija tikai literatūra, kas nebija piepildīta ar dziļu saturu. Reliģioziem cilvēkiem garīgums nozīmē pilnīgi citu saturu. Vai mums ir vajadzīgs atgriezties pie garīguma? Forumā uzstājās režisors Staņislavs Govoruhins, kurš pauda nesapratni, kādēļ cilvēki sapulcējušies, jo kultūra bez garīguma nav iespējama. Protams, kultūra bez garīguma nepastāv, bet mēs taču iznīdējām garīgumu no kultūras. Pedagoģija bez humānisma nepastāv, bet mēs taču humānismu esam izmetuši no pedagoģijas. Tagad mēs esam pie sasistas siles," uzskata akadēmiķis.

"Viņi domā citādāk"

Viņš aicina runāt par garīgu kultūru, izglītību un humānismu. Jauna bērnu paaudze ierodas ar saviem vispusīgajiem talantiem, turklāt ar visai neparastām parādībām - gaišredzību, dažādu augstāku domu redzējumu un dzirdēšanu, viņi spēj pareizi atrisināt ļoti grūtus uzdevumus, bet nespēj paskaidrot, kā viņi to ir izrēķinājuši, secinājis akadēmiķis. "Viņi domā citādāk. Taču paliek neatbildēts jautājums - vai viņi paši kļūs par gaismas bērniem? Viņi kļūs par tumsas bērniem, ja viņiem nebūs "gaismas skolotāju". Tādiem bērniem ir vajadzīgi īpaši skolotāji. Ar viņiem var notikt tas pats, kas ar daudziem akselerātiem, kurus skolotāji nesaprata un nemācēja attīstīt," skaidroja profesors.

Viņaprāt, arī tagad, ja skolotāji nesapratīs, ka viņiem ir jākļūst par "gaismas skolotājiem", bērniem klāsies slikti. Ar pavēlēm un atzīmēm vien ir grūti audzināt, jo personības attīstības jautājumu ar tām nevar atrisināt. Problēma nav Izglītības likumā, ministrijas reformās, mācību programmās vai grāmatās, problēma balstās tikai skolotājā - kāds ir pats skolotājs, uzskata akadēmiķis.

Popularizē humānās pedagoģijas ideju

Amonašvili popularizē humānās pedagoģijas ideju. Viņš norāda, ka humāna pedagoģija ir klasiskā pedagoģija, kas glabā patiesību un ir daudz pareizāka nekā autoritārā pedagoģija, un tai nav nāciju robežu. "Es to neesmu izdomājis, to ir radījuši klasiķi: Jans Komenskis, Johans Heinrihs Pestalocijs, Frīdrihs Ādolfs Dīstervēgs, Žans Žaks Ruso, Džons Loks, Vasilijs Suhomļinskis, Konsantīns Ušinskis," sacīja akadēmiķis.

Uz jautājumu, kādēļ skolotāji biežāk humānās pedagoģijas vietā izvēlas autoritāro pedagoģiju, Amonašvilli atbild, ka skolotājiem ir žēl sevis, tādēļ viņi izvēlas, lai viņiem būtu iespējami ērtāk, bet bērniem neērtāk. "Tas nav mans secinājums, to novērojis Ļevs Tolstojs. Skolotāji meklē mācību materiāla loģiku, nevis bērna psiholoģijas loģiku. Un abas šīs loģikas nesakrīt. Mācību priekšmeta loģika ir vieglāka nekā bērna psiholoģija. Skolotājs apzināti meklē sava darba atvieglošanu. Humānā pedagoģija ir vērsta uz personības attīstību, kas tagad kļūst par galveno visā pasaulē," skaidro zinātnieks.

Jāatkāpjas no autoritārās pedagoģijas normām

Viņš aicina pedagogus nopietni pievērsties bērna personības attīstīšanai, taču, lai to darītu, ir jāmaina savs domāšanas veids, pieredze, jāatkāpjas no autoritārās pedagoģijas dogmām, ir jāatjaunojas un jābūt vīrišķīgai stājai, jo ne visi direktori pieļaus skolotājam tā uzvesties. "Tā mēs darījām padomju laikā. Kas mums tagad demokrātijas apstākļos liedz to darīt? Ja kāds direktors liedz skolotājiem radoši strādāt, viņš no skolas ir jāpatriec. Radošumā ir atjaunotnes spēks. Humānā pedagoģija dzimst un attīstās tikai radošā vidē, bez radošuma tā mirst. Autoritatīvā pedagoģija neprasa radošumu. Humānajā pedagoģijā skolotājam ir jāmēģina vielu pasniegt tā, lai rosinātu bērnu domāt un diskutēt ar skolotāju un izteikt secinājumus," uzskata Amonašvili.

Kā ziņots, no 27.oktobra līdz 30.oktobrim Smiltenes ģimnāzijā vairāk nekā 240 Latvijas skolotāju, pedagoģijas studentu un vecāku ieklausījās Amonašvili autorsemināra "Humāna un personiska pieeja bērna audzināšanā un izglītošanā" tēmās un praktiskos padomos, kā organizēt mācību stundas, lai attīstītu bērna personību.

Если вы ощущаете застой во всём (Р. Никольский)

Если что-то не так, как будто на голове надет колпак, и чувствуется торможение во всём, то можно это состояние объяснить на следующем примере.

Представьте, что вы ехали в поезде и он остановился на перроне. Вы и другие пассажиры ехали туда, куда вы сами себе когда-то придумали. Но так получилось, что вы не услышали объявления начальника поезда об изменениях в маршруте следования поезда. Поезд стоит на перроне, а вы продолжаете в нём сидеть и даже не предполагаете, что что-то не так. Вы просто не заостряете своего внимания, что поезд не просто стоит на станции, а он вообще стоит навсегда! У него даже остался прицеплен локомотив. Но ситуация такова, что, вроде бы, и рельсы есть, вроде бы, всё есть, но на самом деле поезд и все пассажиры дальше не поедут. НЕ поедут и всё тут! И никто в этом не виноват. Согласитесь, странная ситуация такая. Странность её в том, что происходящему нет чёткого логического объяснения.

На перроне с другой стороны стоит нечто «типа поезда», которое движется как раз туда, куда ваш поезд должен был идти. Оно стоит и, вроде, движется. Блин, глюк какой-то! Оно стоит, но всё же движется и в него в любой момент можно войти и можно выйти. Не совсем привычный такой транспорт. Описать, как оно выглядит, - сложно, но если всё же попытаться, то это какой-то большой «дирижабль», как гора, но всё же как поезд шарообразной формы в виде параллелепипида.

Ясно одно – это принципиально новое «транспортное средство». Чтобы в него войти, нужна какая-то сила, схожая с той, которая появляется в пьяном состоянии. «Пьяному море по-колено» - гласит народная мудрость. Нет чёткого осознавания процессов, но при этом есть какая-то внутренняя движущая сила. Пьяному как бы всё равно, нет привязки к окружающим предметам и символам, теряется их значимость. Вот такое чувство необходимо, чтобы войти в новый поезд, который «стоит-едет» на перроне. «Значимость» - здесь ключевое понятие.

Чтобы «отловить эту силу» внутри себя или как-то её включить, не получится просто опрокинуть стаканчик - другой. Этого вообще делать не надо. Только за счёт природных индивидуальных возможностей человек сможет на неё настроиться. Не сможет её запустить – будет сидеть в стоящем старом поезде с выключенными системами жизнедеятельности и всё.
В старом поезде остаётся только небольшой запас сухого пайка и воды. Но и он когда-то иссякнет. Всё зависит от количества едоков и их прожорливости. Может быть и поднесут из запаса ещё, но «сухпай» будет всё хуже и хуже по качеству. В итоге - превратится в пищевой мусор. Но кто-то из пассажиров и этому будет рад. Ведь они же едут. Они на самом деле спят, но им кажется, что они важно куда-то едут.

Так вот о силе, которая поможет перейти на другую сторону перрона и сесть в новый поезд. Как её пробудить и воспользоваться - точно сказать невозможно. Можно попытаться описать пути её пробуждения. Вы понимаете, что старый поезд не поедет. И вам просто надо найти то, чем бы вы хотели заниматься по-настоящему, без попытки чего-то достичь. Вы не сможете ничего достичь, так как поезд прежнего образца мышления уже никогда вас никуда не повезёт. Вы просто займитесь тем, что вам интересно. Занимаясь любимым делом, делом вашей ИНДИВИДУАЛЬНОСТИ, вы сможете запустить эту силу, необходимую, чтобы подойти к новому поезду и войти в него.

Иначе, похоже, не получится. Новый поезд – это то, чего вы не знаете, не понимаете и не представляете. Нет в вашей памяти ничего, что бы помогло к нему даже приблизиться.

Лёгкости мышления, плюк!

Human's value and success

Success takes time because the requisite for success is that you provide value. It takes a lot of work to become a person who provides significant value to others. People pay for value, valuable people succeed. So how many years have you put in? You may have more years than you know; you may have fewer years than you think.

Veiksmei nepieciešams laiks, jo panākumu pamatā ir tas, ka jūs sniedzat vērtību. Ir nepieciešams ieguldīt pietiekoši daudz darba, lai kļūtu par personu, kas sniedz nozīmīgu vērtību citiem. Cilvēki maksā par vērtību, vērtīgi cilvēki ir veiksmīgi. Tad, cik gadi jums būs nepieciešani, lai kļūtu vērtīgi? Jums var būt nepieciešms vairāk gadu nekā jūs zināt, Jums var būt nepieciešams mazāk gadu, nekā jūs domājat.

Успех требует времени, поскольку необходимостью для успеха является то, что вы предоставляете другим ценность. Это займет много времени и работы над собой, чтобы стать человеком, который обеспечивает значительную ценность для других. Люди платят за ценность, ценные люди являются успешными. Так сколько лет вы потратите чтобы стать успешным человеком? Вы можете потратить больше лет, чем вы знаете или вы, возможно, потратите меньше лет, чем вы думаете.

The Best Countries For Business

As the world emerges from a recession, the U.S. loses ground as a business-friendly locale.

Rank	Name	GDP Growth (%)	GDP/Capita ($)	Trade Balance as % of GDP	Population (mil)	Federal Budget Balance as % of GDP
1	Denmark	-4.7	36,000	2.9	5.5	41.6
2	Hong Kong	-2.8	42,800	8.7	7.1	37.4
3	New Zealand	-1.6	27,400	-2.8	4.2	22.2
4	Canada	-2.5	38,200	-2.7	33.5	75.4
5	Singapore	-1.3	52,200	14.3	4.7	113.1
6	Ireland	-7.6	41,000	-2.9	4.2	57.7
7	Sweden	-5.1	36,600	7.3	9.1	35.8
8	Norway	-1.5	57,400	14.4	4.7	60.6
9	United States	-2.6	46,000	-2.9	307.2	52.9
10	United Kingdom	-4.9	34,800	-1.5	61.1	54
11	Finland	-8.1	34,100	1.2	5.3	44
12	Australia	1.3	40,000	-3.0	21.3	17.6
13	Netherlands	-3.9	39,500	5.4	16.7	62.2
14	Belgium	-2.7	36,800	0.9	10.4	97.6
15	Switzerland	-1.5	41,400	7.3	7.6	40.5
16	Israel	0.2	28,400	3.7	7.2	78.4
17	Luxembourg	-3.4	79,600	18.1	0.5	14.9
18	Iceland	-6.5	39,600	-3.4	0.3	107.6
19	Estonia	-14.1	18,500	4.7	1.3	7.2
20	Germany	-4.9	34,100	4.0	82.3	72.1
21	France	-2.5	32,600	-2.1	64.4	77.5
22	Cyprus	-1.5	21,000	-8.6	1.1	56.2
23	Chile	-1.7	14,600	2.6	16.6	6.1
24	Portugal	-2.7	21,700	-10.3	10.7	76.9
25	Taiwan	-1.9	32,000	11.2	23.0	32.5

1 - 2526 - 5051 - 7576 - 100100 - 125126 - 128

Ošlejs: izdevumu samazināšana krīzes laikā nav pieņemama

Valsts budžeta izdevumu samazināšana krīzes laikā nav pieņemama politika, jo tā bremzē ekonomikas izaugsmi un saglabā augstu bezdarba līmeni, šodien Latvijas Bankas konferencē norādīja ekonomists un SIA "Primekss" valdes priekšsēdētājs Jānis Ošlejs.

"Samazinot budžeta deficītu turpmākajos gados par nepieciešamajiem 5%, Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) ik gadu samazināsies par 2,5%. Man tas neliekas optimāls risinājums, ņemot vērā situāciju ekonomikā un darba tirgū," teica Ošlejs, kurš krīzes laikā kļuvis par vienu no tiem ekonomistiem, kas bieži paudis opozicionāru viedokli oficiālajai valsts politikai.

Viņa skatījumā, mazinot budžeta izdevumus, samazināsies arī uzņēmumu apgrozījums un peļņa, kas savukārt nedos iespēju radīt jaunas darbavietas, tāpēc Ošlejs neredz jēgu šādai politikai.

"Uzskatu, ka Latvija ir pelnījusi ekonomiku ar izaugsmi 7% gadā. Kāpēc ne? Samierināties ar politiku, kas nes nelielu ekonomikas izaugsmi un bezdarbu, ir nepareizi," uzsvēra ekonomists.

Vienlaikus viņš atzina, ka nemazināt budžeta izdevumus nav iespējams, jo to prasa starptautiskie aizdevēji. Taču, viņa skatījumā, vienīgā iespēja šādā situācijā ir mazināt lata valūtas kursa attiecību pret eiro, līdzīgi kā to savulaik izdarīja Zviedrija ar savu nacionālo valūtu.

Tā kā Latvijā ievērojama daļa kredītu ir izsniegti eiro, bankām būtu jāpārved pirmskrīzes laikā eiro izsniegtie kredīti latos, bet valstij būtu jākompensē bankām radītie zaudējumi.

Pusi no šiem zaudējumiem varētu segt no starptautisko aizdevēju aizdotās naudas finanšu sektora stabilizācijai, bet 25% būtu jādod tām uzraudzības iestādēm (Latvijas un Zviedrijas), kas nepietiekami ir uzraudzījušas banku sektoru un savu banku darbību.

Albert Einstein said, "You have to learn the rules of the game, and then you have play it better than anyone else." When it's all said and done, your success will depend on how well you played the game. Commit to play the game better this week!

Mr. Self Development (Mr. SD)
http://www.mrselfdevelopment.com

Mērķi - liecība par jēgu cilvēka dzīvē

"Mērķi liecina par to, ka cilvēkam ir klātesoša tāda lieta kā jēgpilnums. Tajā, ko viņš dara, kaut kolekcionē puķu sīpolus, izšuj rakstus vai veido savas dzīves filozofiju, viņš saskata jēgu, kā arī nākamos soļus, lai to vairāk uzlabotu – meklē, salīdzina, atrod domubiedrus," parādības anatomiju, kas kustina progresu un kā apzināšanās ir svarīgāka pat par mīlestību, raksturo psiholoģe Inga Birkmane.

Tomēr tie nenokrīt kā no zila gaisa pusdienlaikā. Mērķi jāprot izvirzīt un jāapzinās soļi, kā līdz tam tikt. "Pedagoģiski varētu teikt, ka cilvēkam dzīvē jābūt projektam un viņam jāpārzina tā metodes," atzīst Inga.

Viss sākas ar jautāšanu

"Mērķu trūkums norāda, ka cilvēks neapzinās savu potenciālu, nezina, kas viņš ir, ko vēlas, uz ko ir spējīgs, kas padodas, kam ir vai nav paredzēts," turpina psiholoģe, atklājot, ka mērķtiecīguma kā kvalitātes pamats tiek likts jau agrā bērnībā – gan, protams, mājās ar vecāku piemēru, gan izglītības iestādē. "Man ļoti patīk, ko šajā ziņā dara alternatīvās skolas. Ja bērnudārzā mazais, piemēram, uzdod skolotājam jautājumu: "Kas ir ārsts?", pedagogs var meklēt informāciju grāmatiņās, iet ciemos vai uzaicināt kādu mediķi uz dārziņu, pamēģināt pagatavot kādu ārstniecisko augu uzlējumu, iestudēt ludziņu – apskatīt šo lietu no visām pusēm kā projektu. Tas bērnam iemāca saredzēt tālu, plaši, kā arī saskatīt sakarības, kas ir galvenais, veidojot jēgpilnu dzīvi," tēlo I.Birkmane, norādot, ka ceļš uz mērķi sākas tieši ar interesēšanos un jautājumiem.

Ļoti vērtīgs laiks mērķu veidošanā ir "kāpēcīšu" vecumposms – trīs četri gadi. Tomēr mēs, vecāki, to bieži nenovērtējam, kaut ko teorētiski attraucam vai pat norājam, lai neuzdod muļķīgus jautājumus, tā nogalinot interesi.

Šādi padomju laikos augusi vesela paaudze, kas skolās, piemēram, neuzdrošinājās jautāt, jo – "muļķis esi, ka nezini!". Kad pirms desmit gadiem studēju Amerikas Savienotajās Valstīs, man bija iespēja piedalīties stundās. Pirmais, ko ievēroju, kas pozitīvā ziņā šokēja, bija tas, ka skolotājs pateicas audzēknim par uzdoto jautājumu. Viņš uzreiz uz to neatbildēja, bet vaicāja, ko par to zina citi skolēni, pierakstot visas idejas uz tāfeles, mudināja noskaidrot, kur vēl varētu meklēt atbildi, varbūt kādam ome zinātu stāstīt vairāk, tāpēc viņu varētu uzaicināt," stāsta Inga.

Mērķa piepildīšana neļauj apstāties

Jautājumiem seko izpēte, tad izmēģināšana, turpmākos soļus ceļā uz mērķi atklāj psiholoģe. "Daudzi gan apstājas pie pētīšanas, taču tā nevar rasties viedoklis. Ir jāpiedzīvo, jāizmēģina, jāsalīdzina, tādējādi nonāk līdz eksperta stāvoklim jeb brīdim, kad mērķis ir piepildīts. Tas ir ļoti interesants posms, jo sākas viss no gala, bet jau citā līmenī. Šajā laikā atkal var sajust bezjēdzību tā iemesla dēļ, ka nav jaunu mērķu. Tāpēc nereti ļaudis maina profesiju, jo šķiet, ka līdzšinējā viss izpētīts un zināms. Interesanti, bet, ja mērķis sasniegts, tas nenozīmē, ka būšu laimīgs. Laime ir procesā," pārliecināta Inga Birkmane. Šī atziņa ļauj labāk saprast to vilšanās izjūtu, kas bieži vien pārņem, nonākot kārotajā vietā – vai tas ir viss?! Tas savukārt rada spiedienu izvirzīt jaunus mērķus, kaut, protams, gandarījums jāgūst arī no sasniegtā.

Jāļauj sev nedaudz papeldēties pašapmierinātībā, bet tas ir līdzīgi kā ar šokolādi – apēd trīs četras tāfelītes, līdz tā sāk šķebināt.

"Jautājums, cik ātri katram iestājas šī izjūta," teic Inga, norādot, ka aizvien jaunu mērķu izvirzīšana un piepildīšana ir dabisks cikls, kuru nereti pavada arī apjukums un nomaldīšanās. No tā gan nevajadzētu bīties, bet atgriezties pie norādēm.

Spēja saskatīt sakarības

Saprotot visus soļus, kas ved uz mērķi, gan katram konkrētam cilvēkam, gan veselām organizācijām to iespējams izmantot savā labā, meklējot arī jaunus risinājumus, ko sauc par pārmaiņu vadīšanu. "Daudzi uzņēmumi, piemēram, vairs neuzdod jautājumu, kā paaugstināt produktivitāti, kaut objektīvi ārā ir krīze, bet, kā uzlabot klimatu organizācijā, lai darbiniekiem uzlabotu pašsajūtu. Nav noslēpums – jo apmierinātāki viņi būs, jo labāk strādās, kaut arī gribam domāt, ka darbinieku personiskā dzīve uz priekšniekiem neattiecas. Uzņēmums cietīs zaudējumus, ja tajā strādājošajiem būs sliktas visu līmeņu savstarpējās attiecības," stāsta Inga, vēlreiz mudinot sākt apzināties un analizēt sakarības, kas traucē sasniegt mērķus, kā arī neiestrēgt kādā no soļiem.

"Visiem negatīvajiem ap­galvojumiem, ka man nav tā un šitā, vajadzētu būt jautājuma formā: "Kā es to varētu dabūt?" Tā sākas jēgas būvēšana, kas aizvedīs līdz mērķim," teic I.Birkmane.

Lāsma Antoneviča , http://www.tvnet.lv/sievietem/dzive/342259-merki_lieciba_par_jegu_cilveka_dzive

"Stendera" Bērziņš: Latvijas biznesa vide joprojām mācās, kā jāstrādā tirgus ekonomikā

Latvijas biznesa vide joprojām mācās, kā jāstrādā tirgus ekonomikā, un lielākā problēma ir uzņēmēju attieksme pret klientiem, intervijā aģentūras BNS biznesa informācijas portālam "Baltic Business Service" teica Latvijas ziepju un vannas kosmētikas tirgotājas un ražotājas "Stendera ziepju fabrikas" direktors Jānis Bērziņš.

"Manuprāt, galvenā problēma ir tā, ka mēs joprojām neprotam strādāt. Latvijā tā ir vispārīga problēma, ka pret darbu, pret klientu ir, maigi sakot, dīvaina attieksme. Ļoti daudzi vispār necīnās par klientu, nepietur klientu, neinteresējas par viņu," teica Bērziņš.

Viņš klāstīja, ka joprojām Latvijā nav iespējams dabūt labus celtniekus. "Personīgi saskaroties ar sadzīviskām problēmām, piemēram, celtniekiem, kuri mums remontē jaunās telpas, jāatzīst, ka mēs nevaram dabūt labus celtniekus. Mums jau ir divas brigādes. Viena nokavēja termiņus par pusotru mēnesi, otra - par nedēļu. Man ir jānobetonē laukums, un es to nevaru izdarīt, jo par darbu tiek prasītas, manuprāt, fantastiskas summas. Man vajadzēja dārznieka pakalpojumus, joprojām nevaru atrast tādu, kas varētu laikā izdarīt to darbu, kas nepieciešams," sacīja Bērziņš.

Kompānijas direktors piebilda, ka nesaprotama ir uzņēmumu attieksme pret klientiem. "Apzvanīju 15 betonētāju, bet neviens neuzskatīja par vajadzīgu atzvanīt un pajautāt - kas mani neapmierina, kāpēc es tomēr viņus neizvēlējos, varbūt var, piemēram, aizbraukt un apskatīt to laukumu, kas būtu jānobetonē, un varbūt var arī tad vienoties jau par citu cenu. Es nedomāju, ka visiem šiem betonētājiem ir tik daudz darba, ka viņi nevar atkauties no klientiem, vai arī ir tik pieklājīgi, ka nevēlas paši zvanīt, ja klients vairs nepārzvana," norādīja Bērziņš.

"Tieši šīs attieksmes dēļ, kas joprojām raksturīga lielai daļai Latvijas uzņēmēju un strādnieku, mēs esam tieši tur, kur esam. Diemžēl manis minētie piemēri nav individuāli gadījumi. To ir ļoti daudz. Arī "Stenders" ir no tā cietis. Piemēram, mēs pasūtām noteikta veida iepakojumu, noslēdzam līgumu par konkrētu summu, tad pēkšņi izpildītājs var pateikt, ka nē - par šādu cenu viņš to nevar izdarīt. Bet līgums taču ir noslēgts. Tās kastes gaida mūsu klienti, jo mēs jau esam franšīzes tipa uzņēmums un esam paziņojuši sadarbības partneriem, ka būs pieejams šāds iepakojums par noteiktu summu," paskaidroja "Stendera ziepju fabrikas" direktors.

Viņaprāt, šādas problēmas Latvijā ir tādēļ, ka biznesa vide joprojām mācās, kā funkcionē tirgus ekonomika.

"Stendera ziepju fabrika" ir 2001.gadā dibināts uzņēmums, kas ražo vannas un ķermeņa kosmētiku. Uzņēmums attīstījis franšīzes tīklu ar 180 veikaliem vairāk nekā 14 pasaules valstīs.

Valsts stabilitātes garants nav nauda, bet cilvēki

Pateicoties starptautisko aizdevēju miljardiem, Valsts kasē ir "vēsturiski lielākais naudas apjoms". Tā intervijā Latvijas Radio šonedēļ sacīja Valsts kases pārstāve. Līdz ar to esot izslēgtas jebkādas šaubas, ka Latvijai var būt problēmas ar maksātspēju un samazinājušās procentu likmes aizdevumiem. Tā sakot, Latvijai būs mīksts spilvens, kur piesēst, un bundulis aizkrāsnē, lai pagrābtu riekšaviņu zelta, ja kaut ko nolaidīsim greizi.

Der likt aiz auss, ka vēsturiski lielākais naudas apjoms nav mūsu nopelnītā nauda, bet gan aizņēmums, par kuru jāmaksā procenti un beigās vēl liela daļa vai pat visi miljardi būs jāatdod. Diez vai Valsts kases pārstāve aizdomājās, ka tieši šāda šaubu izgaisināšana par Latvijas stabilitāti drīzāk liek kļūt tramīgiem, jo par minēto miljardu izlietošanu tāpat lemj tās pašas personālijas, kas laikus neveica ekonomisko ciklu līdzsvarojošus pasākumus, ļaujot valsts ekonomikai sabrukt.

Tādēļ pavisam aplami ir uzskatīt, ka nauda vai tās daudzums Valsts kasē ir valsts stabilitātes garants.

Mēs bieži piemirstam, kas ir jebkuras valsts lielākā vērtība un tās svarīgākais resurss. Kā uzskatāms piemērs jautājuma formā - kas ir mainījies pusotra gada laikā, kopš mēs operējam ar citu miljardiem? Vai aizdevēju miljardi tiek ieguldīti pēc kādas precīzi izstrādātas sistēmas, priekšroku dodot konkrētām nozarēm, piemēram, izglītībai, lai baudītu augļus ilgtermiņā?

Ne gluži, kaut vai apskatot skaitļus*, kas parāda, ka esam veikuši tikai daļu no darāmā - apmierinājuši tekošās ārvalstu kreditoru prasības, uzturam mūsu pensionārus pie dzīvības, subsidējam Parex banku, esam vairumam samazinājuši atalgojumu utt. Esam sapratuši, ka ar to vien nepietiek, bet nezinām, ko darīt tālāk. Vēl arvien dzīvojam vienai dienai un nezinām vai izliekamies neredzam to, kas ir mūsu acu priekšā.

Eksporta veicināšanā vai mikro un mazo uzņēmumu radīšanā/attīstībā ieguldītās naudas apjoms ir salīdzinoši niecīgs, tāpat arī izglītības nozarē veiktās izmaiņas ir kosmētiskas, augstskolu reorganizācija nav notikusi, to daudzums nav mazinājies, kvalitāte - labākajā gadījumā līdzšinējā līmenī...

Kuras ir tās nozares, kas ir uzskatāmas par prioritātēm - kurās ir vērts ieguldīt naudu šodien, lai tuvākajā nākotnē radītu kvalificētu darbaspēku un veidotos jaunas darba vietas?

Toms Ostrovskis, TVNET, 2010. g. 22. jūlijā, 05:03

Kādēļ likumīgi DRĪKST NEMAKSĀT parādu piedzinējiem?

Pēdējos pāris gados masu medijos diezgan bieži tika apspriestas t.s. parādu piedzinēju nekorektās darbības attiecībā pret parādniekiem, kā arī tika aktīvi diskutēts par šo uzņēmēju darbības tiesiskā regulējuma nepieciešamību. Šā jautājuma aktualizēšanu ar saviem rakstiem un uzstāšanos TV raidījumos ir veicinājusi arī "Lindorff Oy" Latvijas filiāles bijusī ģenerāldirektore Aleksandra Baranova.

Kvalificētiem juridiskās palīdzības sniedzējiem, juristiem, advokātiem, kuri savas profesionālās darbības ietvaros klienta uzdevumā cita starpā veic arī parādu piedziņu no klienta parādniekiem, šīs darbības nozīmē tik vien kā kārtējo civiltiesisko strīdu, kurš risināms viņiem labi zināmā veidā, jo esošajos likumos jau ir noteikts pietiekami skaidrs un saprotams strīda izšķiršanas, tostarp parāda piedziņas tiesiskais regulējums.

Par "citādāku regulējumu" var sapņot vienīgi paši parādu piedzinēji, kuri vēlas legalizēt savas iepriekš paveiktās (un joprojām turpinātās) nelikumības, kas Civillikumā ir definētas kā "netaisna iedzīvošanās". Netaisni iedzīvoties mēdz gandrīz visi parādu piedziņas kantori, tādēļ starp viņiem pastāv diezgan liela vienprātība par attiecīgās darbības jauna tiesiskā regulējuma nepieciešamību. To aizstāv piedzinēji, kas izpelnījušies lielu publicitāti ar savām nekorektajām darbībām, vēlīnajiem zvaniem, īsziņu sūtīšanu parādnieka radiniekiem un darba kolēģiem, rupju izrunāšanos pa telefonu, draudiem, neaicinātu ierašanos darba un dzīves vietā un citām darbībām, kas pēc būtības robežojas ar sīko huligānismu un ko nekad neatļautos neviens sevi cienošs advokāts vai jurists. To aizstāv arī piedzinēji, kuri it kā cenšas ievērot vispārpieņemtas ētikas normas, bet... viņiem visiem (vai gandrīz visiem) ir viens kopīgs "grēks" – netaisna iedzīvošanās uz parādnieka rēķina.

Kādēļ piedzinēji netaisni iedzīvojas uz parādnieka rēķina?

Kādēļ iedzīvošanās? Kādēļ netaisna? Varu paskaidrot. Šobrīd spēkā esošais tiesiskais regulējums katrai fiziskajai un juridiskajai personai dod iespēju aizstāvēt savas aizskartās tiesības gan personiski, gan caur saviem pilnvarotajiem pārstāvjiem, kas parādu piedziņas gadījumā visbiežāk ir profesionāli juristi vai zvērināti advokāti. Juridiskās palīdzības sniedzēji var tikt pieaicināti strīda risināšanā arī pirms tiesāšanās procesa sākšanas, un labākajā gadījumā strīds beidzas ar izlīgumu, kurā puses vienojas par maksājamās summas apmēru un maksājumu termiņiem.

Ja puses nespēj panākt izlīgumu, strīda izšķiršana nonāk tiesā, un, ja tiesa atzīst prasību par pamatotu, no parādnieka tiek piedzīti visi prasītāja zaudējumi, parāda pamatsumma, procenti, soda sankcijas un ar lietas vešanu saistītie izdevumi, kuros iekļaujas arī zvērināta advokāta pakalpojumi ne vairāk par 5% no prasības summas (Civilprocesa likuma 44. pants).

Parādu piedzinēju izdevumus jāmaksā vien atsevišķos gadījumos

Tādējādi no likuma secināms, ka parādnieka pienākums ir kompensēt kreditoram piedziņas izdevumus tikai tad, ja vienlaikus īstenojas šādi trīs priekšnosacījumi: (1) lieta tiek izšķirta tiesā un ar tiesas spriedumu parādniekam noteikts apmaksāt arī piedzinēja izdevumus, (2) juridisko palīdzību klientam ir sniedzis tikai zvērināts advokāts un (3) kompensējamo izdevumu apmērs nepārsniedz 5% no prasības summas. Visus izdevumus, kuri pārsniedz minēto summu un kuri ir saistīti ar citu personu pakalpojumiem (kuri nav zvērināti advokāti), un kas saņemti strīda ārpustiesas atrisināšanas ceļā, ir jāsedz pašam piedzinējam. Vienīgais izņēmums ir zvērinātu tiesu izpildītāju veiktās piedziņas darbības, kas notiek pēc tiesas nolēmuma spēkā stāšanās un ko regulē atsevišķs likums.

Tā ir patiesība, kuru zina visi, kas reiz mācījušies tiesību zinātnes. Domāju, ka arī parādu piedziņas kantoros kaut neliela daļa darbinieku un uzņēmumu vadītāju ir ieguvuši labāku vai sliktāku juridisko izglītību, tādēļ lieliski apzinās, ka viņiem nav likumīgu tiesību pieprasīt savu pakalpojumu apmaksu no parādnieka, jo savus pakalpojumus viņi sniedz klientam, ar kuru tiem ir noslēgts attiecīgs līgums, nevis parādniekam.

Atziņu, ka parādu piedziņas kantoriem no parādnieka nepienākas nekāda samaksa, varam atrast arī "Lindorff Oy" Latvijas filiāles bijušās ģenerāldirektores Aleksandras Baranovas www.db.lv publicētajā rakstā "Kāpēc negribam tā kā Amerikā – par parādu atgūšanas prakses tiesisko regulējumu Latvijā" (2010. gada 4. janvāris), kurā minēts: "Taču, piemēram, parādu atgūšanas izdevumi netiek regulēti vispār."

Parādnieki zina savas tiesības? Nē!

Bet vai to zina parādnieki? Domāju, ka lielākā daļa diemžēl nē. Un parādu piedzinēji izmanto parādnieku nezināšanu (maldību), lai dažādām metodēm, bieži vien ne pārāk korektām, piespiestu parādnieku samaksāt ne tikai parādu, bet apmaksāt arī piedzinēja "pakalpojumus", par ko viņiem ir tiesības prasīt atlīdzību tikai no sava klienta. Parasti piedzinēji iesniedz parādniekam rēķinu vai citu dokumentu, kurā norādīta parāda summa ar procentiem un soda sankcijām un "piedziņas izdevumi". Protams, godīgs parādnieks, kurš jebkādu iemeslu dēļ ir kavējis parāda samaksu un apzinās savu vainu, pieprasīto summu samaksās pilnībā, pat nenojauzdams, ka tādā veidā viņš bez jebkāda likumīga pamata "baro" piedziņas kantorus, kuru vienīgais "pakalpojums" attiecīgajā lietā ir saistīts tikai un vienīgi ar minētā rēķina izrakstīšanu.

Var būt, ka nelielu parādu gadījumos arī piedziņas izdevumu summa nav ļoti liela, bet... Uzskatāms piemērs ir "Lindorff Oy" Latvijas filiāles manam uzņēmumam izrakstītais maksājuma paziņojums (lieta Nr. 0369428/01), kurā norādīts parāds Ls 16 un piedziņas izdevumi Ls 11.80 ar PVN. No tā redzams, ka pieprasīto piedziņas izdevumu summa ir ievērojami lielāka par pusi no visa parāda summas, un tas vairāk nekā 10 reizes pārsniedz izdevumus, ko parādnieks kompensētu piedzinējam par zvērināta advokāta pakalpojumiem, ja šis parāds tiktu piedzīts tiesas ceļā. Situāciju vēl komiskāku padara fakts, ka minētais maksājuma paziņojums manam uzņēmumam ir izrakstīts par vispār neesošu parādu, jo tas nekad nav saņēmis nekādus pakalpojumus no Lindorff Oy Latvijas filiāles pārstāvētā klienta.

Civillikuma 2369. pants paredz: "Kas bez tiesiska pamata un tikai maldīgi uzskatīdams to par savu pienākumu kaut ko izdara vai apsola izdarīt otram par labu, tas var prasīt, vai nu lai atdod izpildījumu, vai lai atsvabina viņu no dotā apsolījuma."

Parādnieki, kuri "pārmaksājuši", drīkst prasīt naudu atpakaļ

No tā mēs redzam, ka parādnieki, kuri savas nezināšanas (maldības) dēļ savulaik ir veikuši jebkādus maksājumus parādu piedzinējiem, ir tiesīgi pieprasīt atpakaļ visas nepamatoti samaksātās naudas summas par t.s. piedziņas izdevumiem vai „piedziņas pakalpojumiem”. Darīt to vai ne – lai paliek jūsu pašu ziņā! Tāpat jūsu ziņā ir izlemt turpmāk apmaksāt vai neapmaksāt parādu piedzinēju sniegtos (nelūgtos, neuzdotos) „pakalpojumus”.

Civillikuma 2370. pantā mēs atrodam atbildi, kādēļ parādu piedzinēji tik ļoti vēlas ar likumu noteikt jaunu regulējumu savai prettiesiskajai darbībai. Tur ir teikts: "Ja izpildīta tāda neesoša parāda saistība, kas vēlāk dabūjusi tiesisku pamatu, tad atprasījuma tiesība atkrīt." Tas nozīmē, ka jauns tiesiskais regulējums var pilnībā legalizēt visas parādu piedzinēju iepriekš paveiktās nelikumības. Atceramies, ka "jaunā regulējuma" piekritēji vēlas ne tikai precizēt pieļaujamās un nepieļaujamās darbības ārpustiesas piedziņas procesā, bet ar likumu noteikt arī savas tiesības par piedziņas darbībām pieprasīt papildu samaksu arī no parādnieka, nevis tikai no sava klienta, kā tas ir šobrīd.

Ņemot vērā visu minēto, es kategoriski iebilstu jebkādam "jaunam regulējumam", kas legalizētu parādu piedziņas kantoru pastrādātās nelikumības.

Piedzinēju "rēķini" - nepamatoti

Papildus minētajam rodas arī retorisks jautājums, vai piedziņas kantoru izrakstītie "maksājuma paziņojumi" vai "maksājuma pieprasījumi" pēc savas būtības ir pielīdzināmi rēķinam? Ja nav, tad skaidrs, ka arī to apmaksai nav nekāda pamata. Ja ir, tad es labprāt saprastu, kādēļ tas tomēr netiek nosaukts par rēķinu? Varbūt tam ir kāds sakars ar "paziņojumā" norādīto pakalpojumu, kurš apliekams ar PVN? Vai šis nodoklis vienmēr tiek samaksāts likumā noteiktajā termiņā pēc rēķina izrakstīšanas, vai tomēr valsts budžets tiek papildināts tikai pēc tam, kad parādnieks ir samaksājis piedzinējam atlīdzību par sniegtajiem „pakalpojumiem”? Iespējams, dažās kompetentās valsts iestādēs kāds pievērsīs uzmanību šiem jautājumiem un nolems pārbaudīt, kā parādu piedziņas kantoros tiek ievērotas nodokļu likumdošanas prasības.

Jāpārbauda, vai parādu piedzinēju rīcība nebūtu krimināli sodāma

Varbūt kāds cits speciālists no kādas citas iestādes nolems arī pārbaudīt, vai "piedziņas izdevumu" pieprasīšana no parādnieka, izmantojot šīs personas nezināšanu (maldību), gadījumā nerobežojas ar kādu krimināli sodāmu nodarījumu, kurš ir saistīts ar "svešas mantas iegūšanu, ļaunprātīgi izmantojot uzticēšanos, vai ar viltu"... par ko likumā ir paredzēta kriminālatbildība.

Kāpēc esmu "uzēdies" tieši Lindorffam, ja šādu un pēc būtības līdzīgu kantoru mums Latvijā ir daudz? Viss ir vienkārši! Tāpēc, ka tieši no šā kantora mans uzņēmums ir saņēmis jau vairākus "maksājuma paziņojumus" par parādiem, kuru patiesībā nekad nav bijis, un tieši šis kantoris turpināja mani kaitināt ar garlaicīgu, vienveidīgu korespondenci, nepatīkamām īsziņām un telefona zvaniem arī pēc tam, kad viņiem tika konkrēti paskaidrots, ka turpmāk to darīt vairs nevajag – apnicis!

Askolds Lorencs

http://www.tvnet.lv/zinas/tava_balss/338669-kadel_likumigi_drikst_nemaksat_paradu_piedzinejiem

Why Most People Won’t Succeed

Success doesn’t belong to everyone! Which explains why everyone’s not successful; everyone’s not going to succeed! Everyone’s not going to live their dream. We won’t all be happy, living in amazing homes, and driving exotic cars.

It’s just not going to happen, and the reason it won’t happen is because success doesn’t belong to everyone; success is solely the property of the “mature.”

What would happen if a five year old boy was sent to attend Harvard University? He probably wouldn’t do very well, right? I’m certain he would flunk out his very first semester. Not that there’s anything wrong with the little boy, but at this stage in his life, he’s not mature enough to handle such an overwhelming challenge. They’d undoubtedly send him back to kindergarten.

In order for the little boy to successfully ”make it” at Harvard University he must first go through grade school, and do well, and then he must go through high-school, and do well, and then he must score well on the Scholastic Aptitude Test. He must first qualify.

What would happen if your company made you president tomorrow? Would you know what to do? Would you know what to tell the media? Your shareholders? Your employees? A raging customer? Have you qualified for this level of success?

Are you ready to lead thousands; are you an excellent example that should be duplicated tens of thousands of times over?

You must first qualify for success! Over the course of years you must “grow” to become a successful person.

Why does it take so long to succeed?

The reason it takes so much time to succeed is because it often takes so much time to mature. But maturity is necessary, no one wants to eat a banana that’s not yet ripe; another word for ripe is ready. The reason it takes time to succeed is because it takes time for you to get ready to be a great example. You must go though a training period, a maturing period, where you are purged and made ready to succeed.

Time is not enough

Just because you go through the training period, or the preparation period, doesn’t mean you’re going to succeed. You can study for a test, and still fail.

In order to succeed you have to pass the test; you have to prove your worthiness to the world by showing your maturity time and time again. You must move from level to level to level. You must gradually progress through the levels. The levels make you better, they give you experience, they prepare you for where you’re going. The levels are necessary!

The levels make you a success! Put it another way, your ability to grow from level to level turns you into a successful person.

Desire Increase

You must desire increase; to go from Level 1 to Level 2. Anybody could do this, but most aren’t willing to. Why? Because when you’re at Level 1, it’s comfortable, it takes work to grow enough to make it to Level 2, and the average person is not willing to work this hard. This is why everyone won’t succeed, everyone’s not willing to mature to the level needed to experience success; everyone’s not willing to ripen.

Do some people mature early?

It may appear that some people mature early, but they’ve probably just been hanging on the vine longer. You don’t necessarily know everything they were taught as a kid, you don’t know when their preparation began, so don’t focus on the maturity of others; focus on your own success. If you do this, and if you commit to grow from level to level, to become an example, to lead, in the right time you will ripen, and although everyone won’t succeed, you will.

By Mr. Self Development

7 ценных уроков от Генри Форда

Генри Форд был замечательный человек, который основал Ford Motor Company, был также создателем сборочной линии. В октябре 1908 Ford представил "Модель Т" автомобилей и в одиночку сделал революцию не только в транспортной отрасли, а также в промышленности Америки.

Форд был удивительным изобретателем, который был удостоен 161 патентов в США и создал одно из крупнейших состояний в мире.

Сегодня я хочу поговорить о 7 удивительных уроков из успеха Генри Форда, изобретателя и первопроходца во многих областях!

1. Служить другим

«Бизнес полностью построенный на услугах другим людям будет иметь только одну проблему. Прибыль будет слишком большой»

Секрет успеха заключается в служении другим! Все успешные люди служат, чкь больше услуг, тем больше успехов. Форд сказал: "Богатство, как и счастье, никогда не достигается напрямую. Оно приходит как побочный продукт предоставления полезной услуги. " А кому вы служите?

2. Фокус внимания

«Никто не может сделать больше, чем он думает что может»

Вы находитесь в полном неведении о своем потенциале, потому что вы никогда не сосредотачивали все свои усилия на одной задаче. Вы тратите час вашего дня на одно дело, три часа на другое, но вы никогда сосредотачивали все свое внимание только на одну задачу.

Если сосредоточить направление всех ваших усилий, преграды станут возможностями. Сосредоточитесь, и вы можете сделать больше, чем думаете что можете!

3. Будьте продуктивным

"По моим наблюдениям, некоторые продвигаются вперед, пока другие тратят своё время впестую".

У всех нас есть 24 часа в сутки, но некоторые добиваются успеха в то время как другие терпят неудачу. Почему это происходит? Причина в том, что некоторые успешно контролируют свое время, а другие находятся под его контролем.

Если Вы потерпите неудачу, значит вы не смогли спланировать свое время. Если вам сопутствует успех, вы добились успеха в освоении вашего времени!

4. Решать проблемы

«Многие люди тратят больше времени и энергии на избежание проблем, чем на их решения»

Вы только будете вознаграждены за проблемы, которые решите для других людей. Вы решение любых проблем? Если решить большие проблемы вы получите большие вознаграждения, если решать мелкие проблемы, то вы будете получать мало наград. Если решить проблемы нескольких людей, то ваш зароботок будет мал, если решить проблемы для широких масс, то вы станете богатым.

Не тратьте время на боязнь проблем, решайте их!

5. Нет ничего трудного

"Не существует сложной задачи, если разделить её на много мелких".

Генри Форд сказал: "Нет больших проблем; Есть только много маленьких проблем."
Вы подымаетесь в гору шаг за шагом, и каждый из них не сложен, сложно делать это последовательно.

6. Помните Ваш приз

"Препятствия эти страшные вещи, которые вы видите, когда вы отводите глаз от цели."

Никогда не отводите глаз от своей цели! Это цель, которая мотивирует, это цель, которая дает силы продолжать идти. Вы должны постоянно видеть свою цель выполненной в вашем воображении.

7. Думай!

"Мышление труднейшая из работ, вероятно поэтому немногие делают это действительно с увлечением".

Мышление, как я сказал, это тяжелая работа, но это то, что позволит вам выяснить нуансы и приготовить планы. Форд сказал: "Главное в успехе, это быть готовым." Готовы ли вы? Вы думаете?

Мышление тяжелая работа, но кто-то это делает. Кто-то, приготовьтесь к успеху!

Перевод Олега Лемешенко для psireal.ru
источник mrselfdevelopment.com

George Soros: We Are Just Entering "Act 2" Of The Crisis, And We're Totally Screwed

George Soros recently gave a speech at a conference in Vienna. Here's a transcript, courtesy of Australia's The Age. We've highlighted the important bits.

In the week following the bankruptcy of Lehman Brothers on Sept. 15, 2008 — global financial markets actually broke down, and by the end of the week, they had to be put on artificial life support. The life support consisted of substituting sovereign credit for the credit of financial institutions, which ceased to be acceptable to counterparties.

As Mervyn King of the Bank of England brilliantly explained, the authorities had to do in the short term the exact opposite of what was needed in the long term: they had to pump in a lot of credit to make up for the credit that disappeared, and thereby reinforce the excess credit and leverage that had caused the crisis in the first place. Only in the longer term, when the crisis had subsided, could they drain the credit and re-establish macroeconomic balance.

This required a delicate two-phase maneuver just as when a car is skidding. First you have to turn the car into the direction of the skid and only when you have regained control can you correct course.

The first phase of the maneuver has been successfully accomplished — a collapse has been averted. In retrospect, the temporary breakdown of the financial system seems like a bad dream. There are people in the financial institutions that survived who would like nothing better than to forget it and carry on with business as usual. This was evident in their massive lobbying effort to protect their interests in the Financial Reform Act that just came out of Congress. But the collapse of the financial system as we know it is real, and the crisis is far from over.

Indeed, we have just entered Act II of the drama, when financial markets started losing confidence in the credibility of sovereign debt. Greece and the euro have taken center stage, but the effects are liable to be felt worldwide. Doubts about sovereign credit are forcing reductions in budget deficits at a time when the banks and the economy may not be strong enough to permit the pursuit of fiscal rectitude. We find ourselves in a situation eerily reminiscent of the 1930s. Keynes has taught us that budget deficits are essential for counter cyclical policies, yet many governments have to reduce them under pressure from financial markets. This is liable to push the global economy into a double dip.

It is important to realize that the crisis in which we find ourselves is not just a market failure but also a regulatory failure, and even more importantly, a failure of the prevailing dogma about financial markets. I have in mind the Efficient Market Hypothesis and Rational Expectation Theory. These economic theories guided, or more exactly misguided, both the regulators and the financial engineers who designed the derivatives and other synthetic financial instruments and quantitative risk management systems which have played such an important part in the collapse. To gain a proper understanding of the current situation and how we got to where we are, we need to go back to basics and re-examine the foundation of economic theory.

I have developed an alternative theory about financial markets which asserts that financial markets do not necessarily tend toward equilibrium; they can just as easily produce asset bubbles. Nor are markets capable of correcting their own excesses. Keeping asset bubbles within bounds have to be an objective of public policy. I propounded this theory in my first book, “The Alchemy of Finance,” in 1987. It was generally dismissed at the time, but the current financial crisis has proven, not necessarily its validity, but certainly its superiority to the prevailing dogma.

Let me briefly recapitulate my theory for those who are not familiar with it. It can be summed up in two propositions. First, financial markets, far from accurately reflecting all the available knowledge, always provide a distorted view of reality. This is the principle of fallibility. The degree of distortion may vary from time to time. Sometimes it’s quite insignificant, at other times it is quite pronounced. When there is a significant divergence between market prices and the underlying reality I speak of far from equilibrium conditions. That is where we are now.

Second, financial markets do not play a purely passive role; they can also affect the so-called fundamentals they are supposed to reflect. These two functions that financial markets perform work in opposite directions. In the passive or cognitive function, the fundamentals are supposed to determine market prices. In the active or manipulative function market, prices find ways of influencing the fundamentals. When both functions operate at the same time, they interfere with each other. The supposedly independent variable of one function is the dependent variable of the other, so that neither function has a truly independent variable. As a result, neither market prices nor the underlying reality is fully determined. Both suffer from an element of uncertainty that cannot be quantified. I call the interaction between the two functions reflexivity. Frank Knight recognized and explicated this element of unquantifiable uncertainty in a book published in 1921, but the Efficient Market Hypothesis and Rational Expectation Theory have deliberately ignored it. That is what made them so misleading.

Reflexivity sets up a feedback loop between market valuations and the so-called fundamentals which are being valued. The feedback can be either positive or negative. Negative feedback brings market prices and the underlying reality closer together. In other words, negative feedback is self-correcting. It can go on forever, and if the underlying reality remains unchanged, it may eventually lead to an equilibrium in which market prices accurately reflect the fundamentals. By contrast, a positive feedback is self-reinforcing. It cannot go on forever because eventually, market prices would become so far removed from reality that market participants would have to recognize them as unrealistic. When that tipping point is reached, the process becomes self-reinforcing in the opposite direction. That is how financial markets produce boom-bust phenomena or bubbles. Bubbles are not the only manifestations of reflexivity, but they are the most spectacular.

In my interpretation equilibrium, which is the central case in economic theory, turns out to be a limiting case where negative feedback is carried to its ultimate limit. Positive feedback has been largely assumed away by the prevailing dogma, and it deserves a lot more attention.

I have developed a rudimentary theory of bubbles along these lines. Every bubble has two components: an underlying trend that prevails in reality and a misconception relating to that trend. When a positive feedback develops between the trend and the misconception, a boom-bust process is set in motion. The process is liable to be tested by negative feedback along the way, and if it is strong enough to survive these tests, both the trend and the misconception will be reinforced. Eventually, market expectations become so far removed from reality that people are forced to recognize that a misconception is involved. A twilight period ensues during which doubts grow and more and more people lose faith, but the prevailing trend is sustained by inertia. As Chuck Prince, former head of Citigroup, said, “As long as the music is playing, you’ve got to get up and dance. We are still dancing.” Eventually a tipping point is reached when the trend is reversed; it then becomes self-reinforcing in the opposite direction.

Typically bubbles have an asymmetric shape. The boom is long and slow to start. It accelerates gradually until it flattens out again during the twilight period. The bust is short and steep because it involves the forced liquidation of unsound positions. Disillusionment turns into panic, reaching its climax in a financial crisis.

The simplest case of a purely financial bubble can be found in real estate. The trend that precipitates it is the availability of credit; the misconception that continues to recur in various forms is that the value of the collateral is independent of the availability of credit. As a matter of fact, the relationship is reflexive. When credit becomes cheaper, activity picks up and real estate values rise. There are fewer defaults, credit performance improves, and lending standards are relaxed. So at the height of the boom, the amount of credit outstanding is at its peak, and a reversal precipitates false liquidation, depressing real estate values.

The bubble that led to the current financial crisis is much more complicated. The collapse of the subprime bubble in 2007 set off a chain reaction, much as an ordinary bomb sets off a nuclear explosion. I call it a superbubble. It has developed over a longer period of time, and it is composed of a number of simpler bubbles. What makes the superbubble so interesting is the role that the smaller bubbles have played in its development.

The prevailing trend in the superbubble was the ever-increasing use of credit and leverage. The prevailing misconception was the belief that financial markets are self-correcting and should be left to their own devices. President Reagan called it the “magic of the marketplace,” and I call it market fundamentalism. It became the dominant creed in the 1980s. Since market fundamentalism was based on false premises, its adoption led to a series of financial crises. Each time, the authorities intervened, merged away, or otherwise took care of the failing financial institutions, and applied monetary and fiscal stimuli to protect the economy. These measures reinforced the prevailing trend of ever-increasing credit and leverage, and as long as they worked, they also reinforced the prevailing misconception that markets can be safely left to their own devices. The intervention of the authorities is generally recognized as creating amoral hazard; more accurately it served as a successful test of a false belief, thereby inflating the superbubble even further.

It should be emphasized that my theories of bubbles cannot predict whether a test will be successful or not. This holds for ordinary bubbles as well as the superbubble. For instance, I thought the emerging market crisis of 1997-98 would constitute the tipping point for the superbubble, but I was wrong. The authorities managed to save the system and the superbubble continued growing. That made the bust that eventually came in 2007-8 all the more devastating.

What are the implications of my theory for the regulation of the financial system?

First and foremost, since markets are bubble-prone, the financial authorities have to accept responsibility for preventing bubbles from growing too big. Alan Greenspan and other regulators have expressly refused to accept that responsibility. If markets can’t recognize bubbles, Greenspan argued, neither can regulators — and he was right. Nevertheless, the financial authorities have to accept the assignment, knowing full well that they will not be able to meet it without making mistakes. They will, however, have the benefit of receiving feedback from the markets, which will tell them whether they have done too much or too little. They can then correct their mistakes.

Second, in order to control asset bubbles it is not enough to control the money supply; you must also control the availability of credit. This cannot be done by using only monetary tools; you must also use credit controls. The best-known tools are margin requirements and minimum capital requirements. Currently, they are fixed irrespective of the market’s mood, because markets are not supposed to have moods. Yet they do, and the financial authorities need to vary margin and minimum capital requirements in order to control asset bubbles.

Regulators may also have to invent new tools or revive others that have fallen into disuse. For instance, in my early days in finance, many years ago, central banks used to instruct commercial banks to limit their lending to a particular sector of the economy, such as real estate or consumer loans, because they felt that the sector was overheating. Market fundamentalists consider that kind of intervention unacceptable, but they are wrong. When our central banks used to do it, we had no financial crises to speak of. The Chinese authorities do it today, and they have much better control over their banking system. The deposits that Chinese commercial banks have to maintain at the People’s Bank of China were increased 17 times during the boom, and when the authorities reversed course, the banks obeyed them with alacrity.

Third, since markets are potentially unstable, there are systemic risks in addition to the risks affecting individual market participants. Participants may ignore these systemic risks in the belief that they can always dispose of their positions, but regulators cannot ignore them because if too many participants are on the same side, positions cannot be liquidated without causing a discontinuity or a collapse. They have to monitor the positions of participants in order to detect potential imbalances. That means that the positions of all major market participants, including hedge funds and sovereign wealth funds, need to be monitored. The drafters of the Basel Accords made a mistake when they gave securities held by banks substantially lower risk ratings than regular loans: they ignored the systemic risks attached to concentrated positions in securities. This was an important factor aggravating the crisis. It has to be corrected by raising the risk ratings of securities held by banks. That will probably discourage loans, which is not such a bad thing.

Fourth, derivatives and synthetic financial instruments perform many useful functions, but they also carry hidden dangers. For instance, the securitization of mortgages was supposed to reduce risk through geographical diversification. In fact, it introduced a new risk by separating the interest of the agents from the interest of the owners. Regulators need to fully understand how these instruments work before they allow them to be used, and they ought to impose restrictions guard against those hidden dangers. For instance, agents packaging mortgages into securities ought to be obliged to retain sufficient ownership to guard against the agency problem.

Credit-default swaps (C.D.S.) are particularly dangerous. They allow people to buy insurance on the survival of a company or a country while handing them a license to kill. C.D.S. ought to be available to buyers only to the extent that they have a legitimate insurable interest. Generally speaking, derivatives ought to be registered with a regulatory agency just as regular securities have to be registered with the S.E.C. or its equivalent. Derivatives traded on exchanges would be registered as a class; those traded over-the-counter would have to be registered individually. This would provide a powerful inducement to use exchange traded derivatives whenever possible.

Finally, we must recognize that financial markets evolve in a one-directional, nonreversible manner. The financial authorities, in carrying out their duty of preventing the system from collapsing, have extended an implicit guarantee to all institutions that are “too big to fail.” Now they cannot credibly withdraw that guarantee. Therefore, they must impose regulations that will ensure that the guarantee will not be invoked. Too-big-to-fail banks must use less leverage and accept various restrictions on how they invest the depositors’ money. Deposits should not be used to finance proprietary trading. But regulators have to go even further. They must regulate the compensation packages of proprietary traders to ensure that risks and rewards are properly aligned. This may push proprietary traders out of banks, into hedge funds where they properly belong. Just as oil tankers are compartmentalized in order to keep them stable, there ought to be firewalls between different markets. It is probably impractical to separate investment banking from commercial banking as the Glass-Steagall Act of 1933 did. But there have to be internal compartments keeping proprietary trading in various markets separate from each other. Some banks that have come to occupy quasi-monopolistic positions may have to be broken up.

While I have a high degree of conviction on these five points, there are many questions to which my theory does not provide an unequivocal answer. For instance, is a high degree of liquidity always desirable? To what extent should securities be marked to market? Many answers that followed automatically from the Efficient Market Hypothesis need to be re-examined.

It is clear that the reforms currently under consideration do not fully satisfy the five points I have made, but I want to emphasize that these five points apply only in the long run. As Mervyn King explained, the authorities had to do in the short run the exact opposite of what was required in the long run. And as I said earlier, the financial crisis is far from over. We have just ended Act II. The euro has taken center stage, and Germany has become the lead actor. The European authorities face a daunting task: they must help the countries that have fallen far behind the Maastricht criteria to regain their equilibrium while they must also correct the deficiencies of the Maastricht Treaty which have allowed the imbalances to develop. The euro is in what I call a far-from-equilibrium situation. But I prefer to discuss this subject in Germany, which is the lead actor, and I plan to do so at the Humboldt University in Berlin on June 23. I hope you will forgive me if I avoid the subject until then.

Read more: http://www.businessinsider.com/george-soros-we-are-just-entering-act-2-of-the-crisis-and-were-totally-screwed-2010-6#ixzz0rHQHyCpg

Soross: Mēs tikko esam iegājuši krīzes otrajā cēlienā...

Miljardieris investors Džordžs Soross norādījis, ka mēs tikko esam iegājuši krīzes otrajā cēlienā, jo Eiropas fiskālās nedienas pasliktinās un valdības ir spiestas samazināt budžeta deficītus, kas var iegrūst globālo ekonomiku atpakaļ lejupslīdē, ziņo Bloomberg.

«Finanšu sistēmas sabrukums, kā mēs zinām, tas ir reāli, un krīze ir tālu no beigām,» viņš sacījis konferencē Vīnē, piebilstot: «Patiešām, mēs tikko esam iegājuši drāmas otrajā cēlienā.»

79 gadus vecais Dž. Soross uzskata, ka pašreizējā situācija pasaules ekonomikā ir biedējoši atgādinoša par pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Viņš norādījis, ka valdības ir spiestas samazināt savus budžeta deficītus laikā, kad ekonomiskā atlabšana ir vāja.

«Kad finanšu tirgi sāka zaudēt uzticību valsts parādam, Grieķija un eiro nokļuva uz centrālās skatuves, bet ietekme varētu būt jūtama visā pasaulē,» sacījis miljardieris.

Bloomberg atgādina, ka Dž. Sorosa veiksmes pamatā ir tieši viņa prognozes. Viņa firma Soros Fund Management LLC pārvalda aptuveni 25 miljardus ASV dolāru.

Kredītsaistību neizpildes mijmaiņas līgumi, kuru mērķis ir aizsargāt obligāciju turētājus pret defolta risku, ir bīstami un «licence nogalināt», sacījis Dž. Soross.