Valsts pārvalde ir bezjēdzīga vide

Valsts kontroliere Inguna Sudraba pieļauj, ka viens no iemesliem, kāpēc cilvēki pamet darbu valsts pārvaldē, ir nespēja atrasties bezjēdzīgā vidē.

Intervijā aģentūrai LETA Sudraba kritizēja lielo informatīvo ziņojumu un koncepciju skaitu, kas tiek radītas valsts pārvaldē, jo pēc tam šie dokumenti bieži vien netiek tālāk izmantoti. Viņasprāt, tā ir bezjēdzīga rīcība.

«Pirms radīt kādu koncepciju, ir skaidri jāzina, ko tu gribi sasniegt, un koncepcija tad ir dokuments, kas ļauj apskatīt vairākus virzienus, kā uz mērķi virzīties, bet ir skaidri jāzina, ka mēs gribam uz to mērķi virzīties,» sacīja valsts kontroliere.
Cilvēki, kuri ir motivēti un grib redzēt sava darba rezultātus, kas nav tikai šī uzrakstītā koncepcija, šādā sistēmā nevar ilglaicīgi pastāvēt, jo cilvēkam ir loģiski ieraudzīt sava darba rezultātu, spriež Sudraba, paskaidrojot, ka ar darba rezultātu domā to, ka idejas un priekšlikumi ir realizēti dzīvē, ka tas kaut ko pēc tam ir devis kopējam valsts, sabiedrības labumam.
Viņasprāt, tieši tas demotivē cilvēkus un ir vēl viens no iemesliem, kāpēc liela daļa cilvēku pamet darbu valsts pārvaldē - tā ir nespēja atrasties bezjēdzīgā vidē.
Sudraba arī kritizēja valsts pārvaldi, ka tā nav uz rezultātu orientēta un tajā nepastāv atbildība par rezultāta sasniegšanu. Jautāta, vai Valsts kancelejas izstrādātā cilvēkresursu koncepcija varētu mainīt situāciju valsts pārvaldē, Sudraba skaidroja, ka vispirms visam darbam ir jābūt organizētam tā, ka ir kopējas stratēģijas, izvirzītie mērķi, sasniedzamie rezultāti.
«Ar pašu cilvēkresursu procesu nevar izmainīt darba plānošanu un organizāciju valsts pārvaldē. Cilvēkresursi ir jāvirza jau izvirzītu mērķu sasniegšanai. Ja ir zināmi mērķi un sasniedzamie rezultāti, tad ar cilvēkresursu procesu saprot, kādi resursi tam ir vajadzīgi, kādas kompetences nepieciešamas, kā darbiniekus motivēt un novērtēt, kā pareizi izvirzīt uzdevumus,"»teica valsts kontroliere.

http://www.db.lv/finanses/makroekonomika/sudraba-valsts-parvaldi-deve-par-bezjedzigu-vidi-385013

Šis un tas par Nodokļiem...

Vai cilvēka dzīves mērķis ir maksāt nodokļus? Vai valsts neesam mēs paši? Vai tā nav mūsu pašu izvēle - maksāt vai nemaksāt? Vai nebūtu jārēķinās ar šādu sabiedrības viedokli veidojot attiecības ar sabiedrību?

Droši vien ir vēl daudzi jautājumi, kurus uzdodot, tā īsti viennozīmīgi atbildēt nevarēsim. Bet laiks iet uz priekšu un tas prasa atbildēt uz šiem jautājumiem. 

Šodien, lasot periodiskos izdevumus, valsts veido kaut ko līdzīgu nodokļu maratonam, kur nepārtraukti tur sabiedrību zināmā spriedzē un informē par savu veiksmīgi realizēto nodokļu iekasēšanas un administrēšanas politiku. Tikko izlasīju, ka nodokļi atkal ir iekasēti par vairāk kā 110% no plānotā apjoma. Šī informācija manī izraisa divējādas emocijas - varbūt tiešām viss iet uz augšu un viss ir kārtībā, bet no otras puses man jāsmejas, jo apkārtējā atmosfēra nabūt neliecina par apmierinātiem pilsoņiem, kuri dāsni iemaksā naudiņu valsts kasē. Un vai tikai šie skaitļi, ar ko operē plašzaziņas līdzekļi, nav stipri virtuāli, jo zinu daudzus uzņēmumus, kuriem kontos ir milzīgas summas, tikai tās ir ar mīnus zīmi.

Uzrakstīt par pārdomas par nodokļiem mani mudināja raksts, kurā kāds sabiedrība zināma persona mudināja pielāgot vēl lielākus sodusun vēl lielākas represijas, tiem, kuri nemaksā nodokļus. Tas man atsauca atmiņā iepriekš lasīto par to, kas tad īsti ir nodokļi un vai mums tiem būtu nepieciešams upurēties.

Vena no paskām par to kā nodokļi radās......Kādreiz senos laikos, kā arī raksta vēsures grāmatās, cilvēku suga bija divās sadalijusies divās nometnēs - klejotāji un tie, kuri bija izveidojuši apmetnes. Apmetnes pārvērtās ciemos, ciemi - apdzīvotās vietās, apdzīvotās vietas - pilsētās. Savukārt klejotāji klejoja no vienas vietas uz otru nopostot un aplaupot. Laikam ejot, radās situācija, ka klejotājiem/aupītājiem nebija, ko laupīt, jo nāca citi laupītāji, kuri neļāva atkopties ciematu un pilsētu iedzīvotājiem. Tad nāca periods, kas laupītāji nobāzējās pilsētā, tā solot aizsargāt tās iedzīvotājis, bet pretī prasot maksāt nodokļus. Šo sabiedrības modeli varētu saukt par  vienu no pirmajiem valsts struktūras izveides un nodokļu maksāšanas pirmsākumiem. 

Vai šī formula kaut ko neatgādina, ja to salīdzinam ar mūsdienām? Nemaksāsi nodokļus - tiksi cietumā. Tā patreiz tiek popularizēta nodokļu maksāšanas politika. Bet pēc būtības būtu jābūt otrādāk - nodokļi, ja tādi vispār jāmaksā - būtu jāmaksā labprātīgi un apjomos, kādus pats uzskati par  pieņemamiem?

Uzskatu, ka nodokļi ir tikai aizbrga augšējā daļa. Pati aizberga lielākā daļa sastāv no daudz nopietnākiem jautājumiem, kuri jārisina pirmām kārtām: 

- Kas ir valsts un kas ir valdība? Vai valsts un valdība sabiedrībai ir nepieciešama? Kas jāmaina valdības struktūrā vai organizācijā, lai visi sabiedrības locekļi būtu apmierināti?

- Ja valdība nepieciešama, tad kādas funkcijas tai jāveic - kontrolēt? dalīt un pārdalīt? organizēt? ko organizēt? 

- Kas ir nauda? vai tā ir vispār ir nepieciešama? Vai varat iedomāties kādas iespējas mums pavērtos, ja nebūtu naudas?

- Un pats galvanais - kas ir sabiedrības, un tās sastāvdaļas - personas, mērķis? Dzīvot? Mācīties? Izzināt? Radīt?

Tā es te kaut ko sagrābstīju nedaudz par šo, nedaudz par to. Bet tomēr galvenais jautājums ir - UZ KURIENI EJAM UN KO GRIBAM? Lai katrs uz šo jautājumu atbild pats.

Lai Jums Veicas!

Vai tavs EGO ir paēdis?

Par un Pret. Labs un Slikts. Mans un Tavs. Liels un Mazs. Balts un Melns.

Alberts Einšteins ir teicis, ka "nacionālisms ir cilvēces mēris". Tas iespējams nav gluži tā - varbūt tas nav mēris, bet cilvēces iesnas.  Nacionālisms var kļūt par infekciju, ja sabiedrības grupas narcisizma izpausmes personības traucējumi (mazvērtības - zema pāšnovērtējuma kompleksiem) tiek sajaukti ar neapzinātu dominantes pretenziju pret citiem. Apvienojiet narcismu ar nacionālismu, un jūs dabūsiet draudīgu fenomenu - pārliecību, ka konkrētajai cilvēku grupai, sabiedrības daļai vai civilizācijai ir vēsturiskas tiesības būt pārākiem. 

Valsts stabilitātes garants nav nauda, bet cilvēki

Pateicoties starptautisko aizdevēju miljardiem, Valsts kasē ir "vēsturiski lielākais naudas apjoms". Tā intervijā Latvijas Radio šonedēļ sacīja Valsts kases pārstāve. Līdz ar to esot izslēgtas jebkādas šaubas, ka Latvijai var būt problēmas ar maksātspēju un samazinājušās procentu likmes aizdevumiem. Tā sakot, Latvijai būs mīksts spilvens, kur piesēst, un bundulis aizkrāsnē, lai pagrābtu riekšaviņu zelta, ja kaut ko nolaidīsim greizi.

Der likt aiz auss, ka vēsturiski lielākais naudas apjoms nav mūsu nopelnītā nauda, bet gan aizņēmums, par kuru jāmaksā procenti un beigās vēl liela daļa vai pat visi miljardi būs jāatdod. Diez vai Valsts kases pārstāve aizdomājās, ka tieši šāda šaubu izgaisināšana par Latvijas stabilitāti drīzāk liek kļūt tramīgiem, jo par minēto miljardu izlietošanu tāpat lemj tās pašas personālijas, kas laikus neveica ekonomisko ciklu līdzsvarojošus pasākumus, ļaujot valsts ekonomikai sabrukt.

Tādēļ pavisam aplami ir uzskatīt, ka nauda vai tās daudzums Valsts kasē ir valsts stabilitātes garants.

Mēs bieži piemirstam, kas ir jebkuras valsts lielākā vērtība un tās svarīgākais resurss. Kā uzskatāms piemērs jautājuma formā - kas ir mainījies pusotra gada laikā, kopš mēs operējam ar citu miljardiem? Vai aizdevēju miljardi tiek ieguldīti pēc kādas precīzi izstrādātas sistēmas, priekšroku dodot konkrētām nozarēm, piemēram, izglītībai, lai baudītu augļus ilgtermiņā?

Ne gluži, kaut vai apskatot skaitļus*, kas parāda, ka esam veikuši tikai daļu no darāmā - apmierinājuši tekošās ārvalstu kreditoru prasības, uzturam mūsu pensionārus pie dzīvības, subsidējam Parex banku, esam vairumam samazinājuši atalgojumu utt. Esam sapratuši, ka ar to vien nepietiek, bet nezinām, ko darīt tālāk. Vēl arvien dzīvojam vienai dienai un nezinām vai izliekamies neredzam to, kas ir mūsu acu priekšā.

Eksporta veicināšanā vai mikro un mazo uzņēmumu radīšanā/attīstībā ieguldītās naudas apjoms ir salīdzinoši niecīgs, tāpat arī izglītības nozarē veiktās izmaiņas ir kosmētiskas, augstskolu reorganizācija nav notikusi, to daudzums nav mazinājies, kvalitāte - labākajā gadījumā līdzšinējā līmenī...

Kuras ir tās nozares, kas ir uzskatāmas par prioritātēm - kurās ir vērts ieguldīt naudu šodien, lai tuvākajā nākotnē radītu kvalificētu darbaspēku un veidotos jaunas darba vietas?

Toms Ostrovskis, TVNET, 2010. g. 22. jūlijā, 05:03