Jaunās paaudzes bērniem vajag cita veida skolotājus

Skolotājam ir jāmainās, lai audzinātu jaunās paaudzes bērnus, uzskata psiholoģijas profesors, Krievijas Izglītības akadēmijas goda loceklis, Maskavas pilsētas pedagoģiskās universitātes Humānās pedagoģijas laboratorijas vadītājs, Starptautiskā humānās pedagoģijas centra vadītājs Šalva Amonašvili.

Intervijā laikrakstam "Izglītība un Kultūra" Amonašvili atzīst, ka, salīdzinot ar iepriekšējām desmitgadēm, tagad bērni ir ļoti mainījušies.

Akselerāti mainīja pasauli

"Mana personīgā pieredze liecina, ka arī pagājušā gadsimta 60.gados nāca citādi bērni, kurus nosauca par akselerātiem. Es neesmu akselerāts, bet mans dēls jau ir akselerāts. Viņi mūsu dzīvē ienesa daudz jaunas, interesantas un noderīgas lietas. Pateicoties viņiem, mēs pārvietojamies ar lielāku ātrumu nekā iepriekš, viņi radīja datorus, internetu, mobilos telefonus un visu to, kas tagad mums ir apkārt. Protams, mēs arī piedalījāmies, taču akselerāti bija vadošie. Tas bija viņu uzdevums. Tagad viņi ir četrdesmitgadnieki un piecdesmitgadnieki spēku plaukumā, kas vada mūsu dzīvi, - ministri, deputāti, kā arī citi strādājošie. Akselerāti nav izsmēluši savu uzdevumu, bet viņi pagāja garām citam ļoti būtiskam uzdevumam - kultūrai. Ieviešot internetu, civilizācijas un tehnikas meklējumu vārdā viņi pazaudēja kultūru, kas cilvēcei ir ļoti bīstami," stāsta akadēmiķis.

Viņaprāt, kultūra ir dzīves, garīgās dzīves, mākslu māte. "Cilvēks bez kultūras ir pazudis cilvēks," teica akadēmiķis. Viņaprāt, kultūras loma ir jānostiprina likumdošanā.

Nākamā paaudze - indigo jeb gaismas bērni

"Es nezinu, tas tā ir vai nē, taču pārliecināti cilvēki saka, ka nāk jaunas paaudzes bērni, kurus sauc par indigo bērniem. Krievijā viņus dēvē arī par gaismas bērniem. Šiem bērniem apkārt ir visu acīm neredzams starojums. Es šo starojumu neredzu, bet ticu, ka tas tā ir. Vismaz tie bērni, ar kuriem es sastopos, ir citādāki, nekā bija bērni akselerāti. Viņi ir ne tikai gudri, bet talantīgi. Sešdesmitajos gados, kad es sāku uzņemt bērnus savā eksperimentālajā skolā, tik daudz talantīgu bērnu nebija," norāda Amonašvili.

Talantīgi daudzās jomās

Akadēmiķis stāsta, ka tagad ir ļoti daudz talantīgu bērnu, turklāt viņi ir talantīgi ne tikai kādā vienā jomā, bet vairākās vienlaikus - viņi raksta dzeju, komponē mūziku, dejo, ir talantīgi matemātiķi. "Kādu uzdevumu mēs vēlamies, lai šie bērni izpilda? Manai paaudzei spēki izsīkst, un mēs vairs visus uzdevumus neizpildīsim. Mums ir gudrība, taču jaunieši nevēlas tāpat vien pārņemt šo gudrību. Ir vajadzīgs kāds starpnieks, kurš šo gudrību no manis pārnesīs uz jauno paaudzi. Bērni ne vienmēr klausa saviem vecākiem, bet citiem cilvēkiem viņi paklausa. Tā ir mūsu cerība, ka šie gaismas bērni kļūs par kultūras un garīguma vēstnešiem," pauda Amonašvili.

Viņš stāstīja, ka Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs Astanā oktobrī organizēja Vispasaules garīguma kultūras forumu. Prezidents vēlas, lai Astana kļūst par pasaules garīguma galvaspilsētu. "Agrāk taču mēs nerunājām par garīgumu, tā mums bija tikai literatūra, kas nebija piepildīta ar dziļu saturu. Reliģioziem cilvēkiem garīgums nozīmē pilnīgi citu saturu. Vai mums ir vajadzīgs atgriezties pie garīguma? Forumā uzstājās režisors Staņislavs Govoruhins, kurš pauda nesapratni, kādēļ cilvēki sapulcējušies, jo kultūra bez garīguma nav iespējama. Protams, kultūra bez garīguma nepastāv, bet mēs taču iznīdējām garīgumu no kultūras. Pedagoģija bez humānisma nepastāv, bet mēs taču humānismu esam izmetuši no pedagoģijas. Tagad mēs esam pie sasistas siles," uzskata akadēmiķis.

"Viņi domā citādāk"

Viņš aicina runāt par garīgu kultūru, izglītību un humānismu. Jauna bērnu paaudze ierodas ar saviem vispusīgajiem talantiem, turklāt ar visai neparastām parādībām - gaišredzību, dažādu augstāku domu redzējumu un dzirdēšanu, viņi spēj pareizi atrisināt ļoti grūtus uzdevumus, bet nespēj paskaidrot, kā viņi to ir izrēķinājuši, secinājis akadēmiķis. "Viņi domā citādāk. Taču paliek neatbildēts jautājums - vai viņi paši kļūs par gaismas bērniem? Viņi kļūs par tumsas bērniem, ja viņiem nebūs "gaismas skolotāju". Tādiem bērniem ir vajadzīgi īpaši skolotāji. Ar viņiem var notikt tas pats, kas ar daudziem akselerātiem, kurus skolotāji nesaprata un nemācēja attīstīt," skaidroja profesors.

Viņaprāt, arī tagad, ja skolotāji nesapratīs, ka viņiem ir jākļūst par "gaismas skolotājiem", bērniem klāsies slikti. Ar pavēlēm un atzīmēm vien ir grūti audzināt, jo personības attīstības jautājumu ar tām nevar atrisināt. Problēma nav Izglītības likumā, ministrijas reformās, mācību programmās vai grāmatās, problēma balstās tikai skolotājā - kāds ir pats skolotājs, uzskata akadēmiķis.

Popularizē humānās pedagoģijas ideju

Amonašvili popularizē humānās pedagoģijas ideju. Viņš norāda, ka humāna pedagoģija ir klasiskā pedagoģija, kas glabā patiesību un ir daudz pareizāka nekā autoritārā pedagoģija, un tai nav nāciju robežu. "Es to neesmu izdomājis, to ir radījuši klasiķi: Jans Komenskis, Johans Heinrihs Pestalocijs, Frīdrihs Ādolfs Dīstervēgs, Žans Žaks Ruso, Džons Loks, Vasilijs Suhomļinskis, Konsantīns Ušinskis," sacīja akadēmiķis.

Uz jautājumu, kādēļ skolotāji biežāk humānās pedagoģijas vietā izvēlas autoritāro pedagoģiju, Amonašvilli atbild, ka skolotājiem ir žēl sevis, tādēļ viņi izvēlas, lai viņiem būtu iespējami ērtāk, bet bērniem neērtāk. "Tas nav mans secinājums, to novērojis Ļevs Tolstojs. Skolotāji meklē mācību materiāla loģiku, nevis bērna psiholoģijas loģiku. Un abas šīs loģikas nesakrīt. Mācību priekšmeta loģika ir vieglāka nekā bērna psiholoģija. Skolotājs apzināti meklē sava darba atvieglošanu. Humānā pedagoģija ir vērsta uz personības attīstību, kas tagad kļūst par galveno visā pasaulē," skaidro zinātnieks.

Jāatkāpjas no autoritārās pedagoģijas normām

Viņš aicina pedagogus nopietni pievērsties bērna personības attīstīšanai, taču, lai to darītu, ir jāmaina savs domāšanas veids, pieredze, jāatkāpjas no autoritārās pedagoģijas dogmām, ir jāatjaunojas un jābūt vīrišķīgai stājai, jo ne visi direktori pieļaus skolotājam tā uzvesties. "Tā mēs darījām padomju laikā. Kas mums tagad demokrātijas apstākļos liedz to darīt? Ja kāds direktors liedz skolotājiem radoši strādāt, viņš no skolas ir jāpatriec. Radošumā ir atjaunotnes spēks. Humānā pedagoģija dzimst un attīstās tikai radošā vidē, bez radošuma tā mirst. Autoritatīvā pedagoģija neprasa radošumu. Humānajā pedagoģijā skolotājam ir jāmēģina vielu pasniegt tā, lai rosinātu bērnu domāt un diskutēt ar skolotāju un izteikt secinājumus," uzskata Amonašvili.

Kā ziņots, no 27.oktobra līdz 30.oktobrim Smiltenes ģimnāzijā vairāk nekā 240 Latvijas skolotāju, pedagoģijas studentu un vecāku ieklausījās Amonašvili autorsemināra "Humāna un personiska pieeja bērna audzināšanā un izglītošanā" tēmās un praktiskos padomos, kā organizēt mācību stundas, lai attīstītu bērna personību.