IEPAZĪSTI SEVI UN PIEPILDI AR ENERĢIJU.

Kvants - quantum. Tā ir mazākā iespējamā enerģijas "porcija". Atomam ir kodols, ap kuru riņķo elektroni. Kodols sastāv no neitroniem un protoniem, kuri sastāv no kvarkiem, bet tie - no prekvarkiem. Bet kas atrodas starp tiem? Tukšums? Šis tukšums ir kvantu enerģijas telpa. Kvanti caurauž un saista vienā visaptverošā enerģijas audumā ikvienu dzīvu un nedzīvu būtni Visumā. Arī mūsu domas un emocijas ir kvantu enerģija.

Pirmais solis - NOTVER PAUZI STARP DOMĀM.
Atrodi mierīgu vietu, kur tevi neviens netraucē. Apsēdies, aizver acis un sāc klusi vērot savas domas. Iztēlojies tās kā garāmgājējus. Neseko tām, vienkārši ļauj tām nākt, iet, izgaist. Kad kādu brīdi esi to darījis, uzdod sev jautājumu: "Kāpēc es stieši tagad domāju?". Vai: "Kur atrodas mana apziņa?". Vai: "No kurienes nāk mana nākamā doma?". Kas notiek? Tavs prāts, gaidod nākamo domu, ir sastindzis kā kaķis, kurš vēro peles alu-jo ir pieradis sekot kustībai un formai. Bet pele neparādās. Tad parādās-nākamās domas izskatā. Izjūti šo pauzi, tukšuma mirkli starp jautājumu un nākamo domu-tieši tā ir pieskaršanās absolūtajai apziņai.
Sākumā šis mirklis ir pavisam īss, varbūt pāris sekundes. bet, ja atkortosiet šo vingrinājumu bieži, spēsiet to paildzināt. Atkjārto to vairākas reizes dienā pa minūtei, ik pēc 15 sekundēm uzdodot prātam jautājumus. Tos var variēt:"Kādā krāsā būs mana nākamā doma?" Vai: "Kāda smarža būs manai domai?". Cītīgi vingrinoties pamanīsiet, ka parādās vairāk enerģijas un sajutīsiet sevī ieplūstam brīnišķīgu vieglumu un mieru. Šīs sajūtas būs vēl pārsteidzošākas pieredzes vēstneses.

Otrais solis - TIKAI VĒRO!
Šī tehnika ir kvantu dziedniecības stūrakmens, jo māca koncentrēties vienīgi uz acumirkļa vērosanu - un jau iedarbojas dziedinoši.
Tev vajadzēs 10-20 minūtes miera. Piever acis un 10 - 20 sekundes ļauj savām domām brīvi klejot. Tad iztēlojies pozitīvu vārdu virkni - nav svarīgi, vai tu iztēlē lasi vai dzirdi. Piemēram: miers, klusums, prieks, siltums, bauda. saule, mīlestība, glāsti, gaisma, līdzjūtība, bezgalība...Kad šie vārdi aizslīdējuši vai izskanējuši, izvēlies no tiem vienu, kas sasita tevi visvairāk, un sāc to vērot. Šis vārds kaut kādā veidā mainīsies - varbūt kļus skaļāks, lielāks vai spilgtāks, sāks pulsēt vai izplesties. Vienkārši vēro. Nekas, ja iejaucaskādfas domas vai apkārtnes trokšņi - atgriezieties pie tā. Ja vārds pagaist, turpini vērot vietu, kur tas tikko bija - un tas atkal parādīsies. Vai tā vietā - cits. Arī nekas:akceptē un turpini vērot.
Šī tehnika spēj maigi, bt dziļi izmaiņit mūsu pasaules uztveri. Sākumā tās efektu varbūt nemanīsiet, bet, ja praktizēsiet to pāris nedēļas, ļoti iespējam, ka sa;nemsiet komplimentus par jūsu gaišo omu un acu mirdzumu.

Trešais solis - SAPLŪSTI AR TĪRO APZIŅU.
Mums jāsaprot, ka tīrā apziņa mums jau ir dota - kā mētelis, par kuru nedomājam, bet kurš mūs silda. Tā ir tepat, tikai jāpzinās.
Tev vajadzēs vismaz 20 minūtes miera. Ērti apsēdies krēslā. Rokas klēpī, bet nesaskaras.
- Aizver acis un apmēram 30 sekundes koncentrējies uz labo plaukstu.
- Tad apmēram 15 sekundes koncentrējies uz kreiso plaukstu.
- 10 sekundes koncentrējies uz abām plaukstām reizē.
- 2-3 sekundes (tik daudz turpmāk velti katrai ķermeņa daļai) vērs visu uzmanību uz de;nu locītavām, tad - uz apakšdelmiem, elkoņiem, augšdelmiem, pleciem, abām rokām no pirkstu galiņiem līdz pleciem.
- Tagad turpini ceļojumu pa savu ķermeni lejup šāda secībā: muguras augšdaļa - vidus - lejasdaļa - visa mugura. Tad sāni - no padusēm līdz gurniem - krūšu kurvis - vēders - iegurnis - augšstilbi...līdz kāju pirkstiem un pēdām.
- Tad koncentrē uzmanību uz visu ķermeni kopumā līdz pleciem.
- Tad - uz galvu: skausts - žoklis - zods - labā auss - kreisā auss - apakšlūpa - augšlūpa - labā nāss - kreisā nāss - degungals - labais plakstiņš - kreisais plakstiņš - labā acs - kreisā acs - labā uzacs - kreisā uzacs - punkts starp uzacīm - piere - pakausis - galvvidus - visa galva.
- 10 sekundes koncentrē uzmanību uz visu ķermeni koumā.
- 10 sekundes - uz iedomātu ovālu, kas aptver tavu ķermeni aptuveni 25 cm atstatus.
- 5-6 sekundes iztelojies, kā tīrā apziņa piepilda tavu ķermeni. Tu esi apziņa.
- Tagad tā lēni pepilda visu istabu, kurā esi, māju, pilsētu...un pamazām aptver visu zemeslodi. Tā izplešas kosmosā...visā galaktikā...miljonos galaktiku...
- Iztēlojies,ka viss radītais koncentrējas ovālā formā, kas apziņai plešoties, pamazām sarūk līdz mirdzošam punktiņam - un tad izgaist.
- Atgriezies telpā, kurā esi.
- Atgriezies savā ķermenī. Viegli pakustini roku un kāju pirkstus. Paliec 2-3 minūtes mierīgi sēžam aizvērtām acīm.
- Atver acis. Tu skaidri jūti, ka tava apziņa aizvien piepilda telpu ap tevi un visu tavu ķermeni. Jūti dziļu mieru un vieglumu.
Šis miers un vieglums ir ei-sajūtas - īpašas eiforiskas sajūtas (no angļu valodas eufeelings), kas pavada tīrās apziņas piedzīvojumu. Tādas jūtas kā bailes, sajūsma, niknums, skumjas rodas no domām, sajūtām, ārējiem apstākļiem un situācijām un vienmēr ir saistītas ar mūsu ego. Bet ei-sajūtu avots ir tīrā apziņa, un tās pastāv neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. Ja mūsu apziņu salīdzinātu ar kvēlspuldzi, tad tīrā apziņa ir elektrība, bet ei - sajūtas - gaisma, ko tā rada.

Ceturtais solis - SINHRONIZĒJIET SEVI.
Šis vienkāršais vingrinājums prasīs 5 -10 minūtes laika. Veic to pirms dziedināšanas seansa.
Apsēdies uz krēsla un atslābinies. Rokas brīvi noliec uz augšstilbiem, pirkstus pavisam viegli saliec pavērtās dūrēs.
Apmēram minūti koncentrējies vienīgi uz savas labās rokas izjūtām. Ko tu jūti? Smagumu, siltumu, kņudoņu?
Tad pārvirzi enerģiju uz kreiso kāju un tās izjūtām. Tā jūtas citādi nekā labā roka? Dažas reizes ieelpo un izelpo. Liec savai elpai kļūt aizvien mierīgākai un dziļākai. Nu pamēģini vienlaikus uztvert gan savas labās rokas, gan kreisās kājas sajūtas. Piecas reizes atkārto:"Roka un kāja jūtas pilnīgi vienādi." Izjūti, ka sajūtas abās ķermeņa daļās patiesi izlīdzinās.

FIZISKĀ DZIEDINĀŠANA.
Pieņemsim, ka kādam tavam draugam vai ģimenes loceklim sāp celis. Tev nav svarīga diagnoze (tā lai paliek speciālistu ziņā), tikai mērķis - kliedēt sāpes. Lai tu pats sagatavotos seansam, tev nav jādara - vai pareizāk sakot, ir jādara NEKAS. Proti, jānoved sevi stāvoklī, kurā tu neko nedari un nedomā, bet koncentrējies vienīgi uz seansa norisi. Tā ir pavisam vienkārša, prasa tikai 2-3 minūtes un jāveic viegli, rotaļājoties.
- Vispirms formulē mērķi - tagadnē, precīzi un pozitīvi. Atceries: tu necīnies pret sāpēm, tu tīrajai apziņai viegli un vienkārši pasūti veselību un labu pašsajūtu, apmēram kā kafejnīcā espresso: " no sāpēm brīvs, lokan celis!"
- Palūdz savam dziedināmajam ērti iekārtoties - vienalga, stāvus, sēdus vai guļus. Uzliec vienas rokas rādītājpirkstu uz sāpošās vietas - saspringtā muskuļa. Viegli piespied, tad atlaid, neatraujot pirkstu.
- Otras rokas rādītājpirkstu uzliec uz jebkura cita muskuļa, kas nav saspringts.
- Vispirms koncentrē visu savu uzmanību kā šauru gaismas staru uz pirmo pirkstu Ko tu jūti? Siltumu? Pulsāciju? Tad koncentrējies uz otru pirkstu. Kā tas jūtas? Un tad - uz abiem pirkstiem reizē.
- Pēc neilga brīža sajutīsi sevī ieplūstam mieru un klusumu - tā būs tīrās apziņas radītā ei - sajūta.
- Nu tavā apziņā ir trīs punkti: ķermeņa punkti zem abiem rādītājpirkstiem un šī ei-sajūta tevī. Iztēlojies tos saistītus vienotā trīsstūrī un koncentrējies uz to.
- Ja sajutīsi sāpošajā vietā muskulatūru atslābstam vai savu dziedināmo spontāni dziļi ieelpojam, tā ir droša zīme, ka impulss saņemts.
- Vēl brīdi koncentrējaties uz otro un trešo punktu, tad atlaid pirkstus. Viss. Pašdziedināšanās ir ievadīta.

"IR TIKAI DIVI VEIDI, KĀ DZĪVOT: JA MĒS KĀ BRĪNUMU NEUZTVERAM NEKO - VAI KĀ TĀDU UZTVERAM VISU"...Alberts Einšteins.

Jaunās paaudzes bērniem vajag cita veida skolotājus

Skolotājam ir jāmainās, lai audzinātu jaunās paaudzes bērnus, uzskata psiholoģijas profesors, Krievijas Izglītības akadēmijas goda loceklis, Maskavas pilsētas pedagoģiskās universitātes Humānās pedagoģijas laboratorijas vadītājs, Starptautiskā humānās pedagoģijas centra vadītājs Šalva Amonašvili.

Intervijā laikrakstam "Izglītība un Kultūra" Amonašvili atzīst, ka, salīdzinot ar iepriekšējām desmitgadēm, tagad bērni ir ļoti mainījušies.

Akselerāti mainīja pasauli

"Mana personīgā pieredze liecina, ka arī pagājušā gadsimta 60.gados nāca citādi bērni, kurus nosauca par akselerātiem. Es neesmu akselerāts, bet mans dēls jau ir akselerāts. Viņi mūsu dzīvē ienesa daudz jaunas, interesantas un noderīgas lietas. Pateicoties viņiem, mēs pārvietojamies ar lielāku ātrumu nekā iepriekš, viņi radīja datorus, internetu, mobilos telefonus un visu to, kas tagad mums ir apkārt. Protams, mēs arī piedalījāmies, taču akselerāti bija vadošie. Tas bija viņu uzdevums. Tagad viņi ir četrdesmitgadnieki un piecdesmitgadnieki spēku plaukumā, kas vada mūsu dzīvi, - ministri, deputāti, kā arī citi strādājošie. Akselerāti nav izsmēluši savu uzdevumu, bet viņi pagāja garām citam ļoti būtiskam uzdevumam - kultūrai. Ieviešot internetu, civilizācijas un tehnikas meklējumu vārdā viņi pazaudēja kultūru, kas cilvēcei ir ļoti bīstami," stāsta akadēmiķis.

Viņaprāt, kultūra ir dzīves, garīgās dzīves, mākslu māte. "Cilvēks bez kultūras ir pazudis cilvēks," teica akadēmiķis. Viņaprāt, kultūras loma ir jānostiprina likumdošanā.

Nākamā paaudze - indigo jeb gaismas bērni

"Es nezinu, tas tā ir vai nē, taču pārliecināti cilvēki saka, ka nāk jaunas paaudzes bērni, kurus sauc par indigo bērniem. Krievijā viņus dēvē arī par gaismas bērniem. Šiem bērniem apkārt ir visu acīm neredzams starojums. Es šo starojumu neredzu, bet ticu, ka tas tā ir. Vismaz tie bērni, ar kuriem es sastopos, ir citādāki, nekā bija bērni akselerāti. Viņi ir ne tikai gudri, bet talantīgi. Sešdesmitajos gados, kad es sāku uzņemt bērnus savā eksperimentālajā skolā, tik daudz talantīgu bērnu nebija," norāda Amonašvili.

Talantīgi daudzās jomās

Akadēmiķis stāsta, ka tagad ir ļoti daudz talantīgu bērnu, turklāt viņi ir talantīgi ne tikai kādā vienā jomā, bet vairākās vienlaikus - viņi raksta dzeju, komponē mūziku, dejo, ir talantīgi matemātiķi. "Kādu uzdevumu mēs vēlamies, lai šie bērni izpilda? Manai paaudzei spēki izsīkst, un mēs vairs visus uzdevumus neizpildīsim. Mums ir gudrība, taču jaunieši nevēlas tāpat vien pārņemt šo gudrību. Ir vajadzīgs kāds starpnieks, kurš šo gudrību no manis pārnesīs uz jauno paaudzi. Bērni ne vienmēr klausa saviem vecākiem, bet citiem cilvēkiem viņi paklausa. Tā ir mūsu cerība, ka šie gaismas bērni kļūs par kultūras un garīguma vēstnešiem," pauda Amonašvili.

Viņš stāstīja, ka Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs Astanā oktobrī organizēja Vispasaules garīguma kultūras forumu. Prezidents vēlas, lai Astana kļūst par pasaules garīguma galvaspilsētu. "Agrāk taču mēs nerunājām par garīgumu, tā mums bija tikai literatūra, kas nebija piepildīta ar dziļu saturu. Reliģioziem cilvēkiem garīgums nozīmē pilnīgi citu saturu. Vai mums ir vajadzīgs atgriezties pie garīguma? Forumā uzstājās režisors Staņislavs Govoruhins, kurš pauda nesapratni, kādēļ cilvēki sapulcējušies, jo kultūra bez garīguma nav iespējama. Protams, kultūra bez garīguma nepastāv, bet mēs taču iznīdējām garīgumu no kultūras. Pedagoģija bez humānisma nepastāv, bet mēs taču humānismu esam izmetuši no pedagoģijas. Tagad mēs esam pie sasistas siles," uzskata akadēmiķis.

"Viņi domā citādāk"

Viņš aicina runāt par garīgu kultūru, izglītību un humānismu. Jauna bērnu paaudze ierodas ar saviem vispusīgajiem talantiem, turklāt ar visai neparastām parādībām - gaišredzību, dažādu augstāku domu redzējumu un dzirdēšanu, viņi spēj pareizi atrisināt ļoti grūtus uzdevumus, bet nespēj paskaidrot, kā viņi to ir izrēķinājuši, secinājis akadēmiķis. "Viņi domā citādāk. Taču paliek neatbildēts jautājums - vai viņi paši kļūs par gaismas bērniem? Viņi kļūs par tumsas bērniem, ja viņiem nebūs "gaismas skolotāju". Tādiem bērniem ir vajadzīgi īpaši skolotāji. Ar viņiem var notikt tas pats, kas ar daudziem akselerātiem, kurus skolotāji nesaprata un nemācēja attīstīt," skaidroja profesors.

Viņaprāt, arī tagad, ja skolotāji nesapratīs, ka viņiem ir jākļūst par "gaismas skolotājiem", bērniem klāsies slikti. Ar pavēlēm un atzīmēm vien ir grūti audzināt, jo personības attīstības jautājumu ar tām nevar atrisināt. Problēma nav Izglītības likumā, ministrijas reformās, mācību programmās vai grāmatās, problēma balstās tikai skolotājā - kāds ir pats skolotājs, uzskata akadēmiķis.

Popularizē humānās pedagoģijas ideju

Amonašvili popularizē humānās pedagoģijas ideju. Viņš norāda, ka humāna pedagoģija ir klasiskā pedagoģija, kas glabā patiesību un ir daudz pareizāka nekā autoritārā pedagoģija, un tai nav nāciju robežu. "Es to neesmu izdomājis, to ir radījuši klasiķi: Jans Komenskis, Johans Heinrihs Pestalocijs, Frīdrihs Ādolfs Dīstervēgs, Žans Žaks Ruso, Džons Loks, Vasilijs Suhomļinskis, Konsantīns Ušinskis," sacīja akadēmiķis.

Uz jautājumu, kādēļ skolotāji biežāk humānās pedagoģijas vietā izvēlas autoritāro pedagoģiju, Amonašvilli atbild, ka skolotājiem ir žēl sevis, tādēļ viņi izvēlas, lai viņiem būtu iespējami ērtāk, bet bērniem neērtāk. "Tas nav mans secinājums, to novērojis Ļevs Tolstojs. Skolotāji meklē mācību materiāla loģiku, nevis bērna psiholoģijas loģiku. Un abas šīs loģikas nesakrīt. Mācību priekšmeta loģika ir vieglāka nekā bērna psiholoģija. Skolotājs apzināti meklē sava darba atvieglošanu. Humānā pedagoģija ir vērsta uz personības attīstību, kas tagad kļūst par galveno visā pasaulē," skaidro zinātnieks.

Jāatkāpjas no autoritārās pedagoģijas normām

Viņš aicina pedagogus nopietni pievērsties bērna personības attīstīšanai, taču, lai to darītu, ir jāmaina savs domāšanas veids, pieredze, jāatkāpjas no autoritārās pedagoģijas dogmām, ir jāatjaunojas un jābūt vīrišķīgai stājai, jo ne visi direktori pieļaus skolotājam tā uzvesties. "Tā mēs darījām padomju laikā. Kas mums tagad demokrātijas apstākļos liedz to darīt? Ja kāds direktors liedz skolotājiem radoši strādāt, viņš no skolas ir jāpatriec. Radošumā ir atjaunotnes spēks. Humānā pedagoģija dzimst un attīstās tikai radošā vidē, bez radošuma tā mirst. Autoritatīvā pedagoģija neprasa radošumu. Humānajā pedagoģijā skolotājam ir jāmēģina vielu pasniegt tā, lai rosinātu bērnu domāt un diskutēt ar skolotāju un izteikt secinājumus," uzskata Amonašvili.

Kā ziņots, no 27.oktobra līdz 30.oktobrim Smiltenes ģimnāzijā vairāk nekā 240 Latvijas skolotāju, pedagoģijas studentu un vecāku ieklausījās Amonašvili autorsemināra "Humāna un personiska pieeja bērna audzināšanā un izglītošanā" tēmās un praktiskos padomos, kā organizēt mācību stundas, lai attīstītu bērna personību.

Общественный договор и гражданское общество Лекция Александра Аузана. Социальный контракт и анархия

Я два слова скажу про теорию социального контракта. Не буду перегружать вас специальными терминами, хочу сказать только, что когда образованные люди говорят о социальном контракте, они сразу вспоминают Руссо. Можно вспоминать также тех, кто был еще до Руссо: Гуго Гроций, Алтуций, — но дело в том, что та теория социального контракта фактически погибла в огне Великой французской революции. Ее так хорошо применили, что потом 150 лет термин “общественный договор” никто просто не употреблял.

Новая разработка этих вещей началась в 80-е годы ХХ века. Это существенно отличная теория. Она здорово математизирована. Там поработали несколько нобелевских лауреатов, например, Джон Харшани стал применять к этой проблеме теорию игр, Норт сделал определенные разработки, Джеймс Бьюкенен создал теорию конституционного выбора, исходя из того, по каким фазам движется общественный договор и как принимается решение о базовых правилах. Есть довольно большая литература, в которой социальный контракт используется и как объяснение того, что происходит, и как способ принятия решений, и просто как способ заключения конвенций для создания важных правил. Я не буду много пользоваться специальной терминологией, но один раз я вынужден это сделать, потому что, с точки зрения теории социального контракта, если мы хотим увидеть, как он образуется у нас на глазах, мы должны увидеть, где находится зона анархии.

Анархия не является ругательством в теории социального контракта. Я вообще поражен одной вещью, господа: Россия внесла огромный вклад в разработку теории анархии, анархических идей. Россия просто один из пионеров этой разработки, даже Франция и Италия, пожалуй, нам уступают, но в России, именно в России, анархия является ругательным словом. При этом, например, Джеймс Бьюкенен, нобелевский лауреат, американец, говорит, что именно взгляд философствующего анархиста, по-видимому, является наиболее правильным для понимания того, куда должен двигаться мир. А Фрэнсис Фукуяма, скажем, говорит, что первоначальная ситуация является, скорее всего, не войной всех против всех, а ситуацией самоорганизации или анархии, или гражданского общества, потому что вот эта ситуация самоорганизации и есть способ возникновения живых систем.

В теории социального контракта есть модель анархии, которая позволяет измерять, что происходит со страной в процессе развития. Она называется модель Хиршлейфера, и там есть три параметра, которые говорят о том, когда анархия является устойчивой и когда она начинает рассыпаться и обязательно должна перейти в какие-то формы социального контракта. Анархия возникает в самых разных ситуациях. Массово она возникает, конечно, в периоды революционных переходов, когда идет срыв к анархии. Сюда относится 91-й год, который означал отмену новой системы правил и передвижку многих сторон жизни к анархии, то есть в область неформальных правил и конвенций. На самом деле анархия существует и в вполне развитых странах, где проявляется во многих ситуациях. Скажем, у нас с вами сейчас правила нашего взаимодействия нигде точно не закреплены, и, насколько я знаю, нет той силы, которая бы заставила нас поддерживать эти правила, если не считать нашего уважения друг к другу и к организаторам этих лекций. По нормам анархии в жизни происходит довольно много событий.

Итак, какие три условия устойчивости анархии.

Во-первых, параметр решительности должен быть меньше единицы. Это означает, что больше усилий должно будет тратиться на удержание того, что у тебя есть, а не на захват того, чего у тебя нет.

Во-вторых, уровень доходов должен быть минимальным или приемлемым для основных групп в обществе.

И в-третьих, должен быть постоянный состав участников, то есть он не должен резко уменьшаться, увеличиваться и так далее.

Довольно очевидно, что все три эти параметра в России 90-х годов не могли соблюдаться. И все они послужили стимулами к тому, чтобы сделать те или иные шаги в сторону создания новой структуры общественного договора.

Что такое значение параметра решительности выше единицы? — Когда олигархи захватывали собственность, когда у олигархов захватывали собственность. Я не буду говорить о приемлемости или неприемлемости доходов, потому что понятно, что в России для значительного количества групп населения их доходы являются неприемлемыми. Мы не говорим об очень маленьком или не очень маленьком — для них он неприемлем. По статистике примерно получается, что за 13 лет реформ 10% населения резко улучшили свое положение, 20% несколько улучшили, 50% сохранили уровень потребления, но при этом резко увеличили усилия для его поддержания, и для 20% положение заметно ухудшилось. Поэтому, строго говоря, для 20% без вопросов норма не выдерживается, но и для 50%, которым приходится гораздо больше работать для того, чтобы жить так, как они могли бы жить раньше, нету этой самой приемлемости.

Самое интересное насчет постоянного или непостоянного состава участников вот этого самого взаимодействия. Конечно, он непостоянный, потому что есть миграции: люди уезжают, есть иммиграция из стран СНГ, есть движение капиталов — бегство их отсюда или приход иностранных инвестиций. Все это нарушает один из параметров, который должен быть постоянным, чтобы мы спокойно жили по неформальным правилам. Вопрос о том, как будут возникать формальные правила в России 90-х годов, должен был встать.

Я, кстати, хочу сказать, что эти параметры играли разное значение для разных периодов. Например, я считаю, что для последних лет принципиальным является именно третий параметр. Миграции и движение капиталов стали гораздо более важными для пересмотра и формирования правил, чем, например, уровни дохода или уровни агрессивности участников.