Raubini: tirgus šogad sagaida šoks, bet Eiropu «Itālijas cunami»

Eirozona patlaban pārdzīvo nopietnu sociālpolitisku fragmentāciju, kas var novest pie tālākas monetārās savienības nestabilitātes. Lielāko «cunami risku» patlaban sagādā Itālijas politiskā paralīzi, pavēstījis pazīstamais ekonomists, par doktoru Pastardienu sauktais Noriels Raubini.

Runājot Itālijā, N. Raubini norādīja, ka valsts iekšpolitiskā situācija atspoguļo lielākas problēmas, ar kurām patlaban saskaras Eiropas monetārā savienība. «Itālijā briest vētra. Itālijas vēlēšanu rezultāts ir signāls, kas liecina par to, ka lielākā daļa cilvēku ir noskaņoti pret taupības režīmu. Par to liecina ne tikai notikumi Itālijā – Lisabonā ielās protestēt devās pusmiljons cilvēku, Grieķijā bezdarbs ir 25%, Spānijā puse valsts jauniešu ir bez darba. Tas viss rada nemieru,» N. Raubini sacīto citē CNBC.

Ekonomists arī norādīja, ka ticamākais scenārijs, kādā atrisināsies politiskais saspīlējums Itālijā, ir jaunas vēlēšanas nākamo sešu mēnešu laikā. Tomēr tas radīšot visai drūmus apstākļus. «Politiskā neskaidrība tikai vairos ekonomisko nestabilitāti – mazāk investīciju, zema darba tirgus aktivitāte, samazināts iekšējais patēriņš. Ir liela iespēja, ka jaunie [politiskie spēki, kas uzvarēs atkārtotās vēlēšanās] būs daudz naidīgāk noskaņoti pret taupības režīmu. Tas radīs sadursmi Vācijas, Itālijas un Eiropas Centrālās bankas (ECB) starpā,» sacīja N. Raubini.
N. Raubini arī skaidroja, ka Itālijas gadījumā, visticamāk, neatkārtsies Grieķijas scenārijs, jo Romai eirozonā ir daudz lielāka ietekme. «Itālija nav Grieķija un var apdraudēt Vācijas pozīcijas, sakot, ka, ja Berlīne nepiekāpsies, lietas var palikt nekontrolējamas,» pieļāva pazīstamais ekonomists.
Kopumā, neskatoties uz atsevišķākām pozitīvām pazīmēm, vairāki citi neatrisināti jautājumi nozīmē, ka vēl šogad tirgos gaidāms pamatīs šoks. N. Raubini pauda uzskatu, ka nodokļu sloga palielināšana bagātajiem amerikāņiem ietekmēs ASV ekonomisko izaugsmi jau šogad un sagraus atdzīvošanos valsts mājokļu un enerģētikas tirgū. «Nodokļi bagātniekiem bijuši izgāšanās, jo ir samazinājuši ienākumus. Jau patlaban ir zīmes, kas liecina, ka samazinās patēriņš. Savukārt budžeta izdevumu samazināšana «izdzēsīs» 1,5% no iekšzemes kopprodukta, kas ekonomikai, kura pērn augusi tikai nedaudz, ir iznīcinoši,» klāstīja N. Raubini.

http://www.db.lv/pasaule/raubini-tirgus-sogad-sagaida-soks-bet-eiropu-italijas-cunami-389560

Sabiedrība, kurā nepastāv NAUDA - nav noziedzības, nav banku, nav kredītu, nav nabadzības, nav nevienlīdzības.

Patreiz Latvijā ļoti aktīvi tiek apspriesta EUR valūtas ieviešana un procesi, kas sasitīti ar iekļaušanos eirozonā. Pamatā sabiedrībā valda uz emocijām balstīti spriedumi par šo procesu lietderību. Tā īsti neatminos vai pāstāv ekspertu izstrādāts  novērtējums par šāda soļa plusiem un mīnusiem?

Viens no šodienas sabiedrības neapmierinātības un ekonomisko attiecību stūrakmeņiem ir strupceļš, kurš ir izveidots ilgus gadu simtus kultivējot naudas/preču attiecības. Galveno lomu šajā procesā spēlē mūsdienu kapitālistikās "ekonomikas" principi - visu var nopirkt un visu var pārdot. "Ekonomika" pēdiņās, tādēļ, ka šodienas ekonomikai ir ļoti tālu līdz tam, ko var saukt par efektīviem ekonomiskajiem procesiem, cilvēces, sabiedrības un indivīda labklājību un progresu. Pats nesaprotamākais un izkropļotākais, kas pastāv mūsdienu "ekonomikā" ir tas, ka NAUDA ģenerē NAUDU - papīrs ģenerē papīru. Šis process no ekonomiskā viedokļa ir pilnīgi ABSURDS.

Jebkurai naudas sistēmai, vai tas būtu EUR, USD vai LVL, nav nākotnes. Tad, kad sabiedrība atteiksies no naudas-preču attiecībām, cilvēki pilnībā varēs realizēt savas individuālās spējas un vērtības. Sabiedrības modelis, kurā nepastāv preču-naudas attiecības balstās uz resursu sadales un efektīvas resursu izmantošanas ekonomikas principiem, kur "valstij" vai "valdībai" ir viens vienīgs pienākums - efektīgi pārvaldīt un sadalīt resursus.
 

Nav NAUDAS - nav noziedzības, nav nabadzības, nav nevienlīdzības, nav kredītu, nav banku. Ir tikai milzu iespējas katram no mums realizēt sevi - sevis un visas cilvēces labklājības vārdā. Mūsu, kā cilvēku un atsevišķu indivīdu galvenais mērķis ir labklājība, sevis realizēšanas iespējas, pozitīvas emocijas, sevis un procesu izzināšana, atklāšana. Visiem ir labi zināms, ka cilvēkam patiesā balva par radīto, izveidoto un padarīto ir paša gandarījums un došanas/dāvināšanas/ziedošanas prieks un emocijas. 

Vai tiešām ikvienam no jums, kā loģiski domājošam humanoīdam, cilvēkam vai saprātīgai būtnei neveidojas jautājums - vai tie mērķi, kuru vārdā jūs šodien dzīvojat un strādājat, jūs aizvedīs līdz labklājībai un pilnvērtīgi izdzīvotai dzīves pieredzei??????????????? Visas atbildes uz jautājumiem par to kā veidot šodienas un nākotnes sabiedrību ir tepat blakus. Jums tikai ir jāatver acis!!!!!

Ar cieņu.

Gints

Par atpalicību, vērtībām un vienoto Eiropu, jeb vīzija Nr.4

Ex-seržants (literārs pseidonīms)
08.12.2012.

Kāpēc mēs esam tur, kur mēs esam? Kāpēc 20 gadus pēc padomju murga beigām mūsu dzīves līmenis pat tuvu nav attīstīto Rietumvalstu līmenim, neskatoties uz to, ka situācija ekonomikas jomā pēc padomju režīma kraha bija nesalīdzināmi labāka par to, kāda tā bija pēckara Eiropā ar visu Māršala palīdzības plānu? Kāpēc, neskatoties uz intelektuālo potenciālu un latviešiem raksturīgo darba mīlestību, arvien jāiet ar izstieptu roku pie citiem? Kāpēc vārdos tiek runāts par demokrātisku un pilsonisku sabiedrību, bet visai sabiedrībai svarīgi lēmumi tiek pieņemti slepenībā un šaurā lokā?

Kādi tam ir cēloņi - gadsimtu laikā veidotas demokrātiskas tradīcijas Rietumeiropā un Ziemeļamerikā ar atbilstoši izveidojušos vērtību skalu un domāšanas stilu - process, kas mums aizgāja secen, vai varbūt pie vainas ir mentalitāte, reliģija un klimats? Un ko darīt, lai mainītu lietu kartību?

Ja arī Tevi uztrauc šie jautājumi, tad izlasi rakstu līdz galam, uztverot to nevis kā mēģinājumu “ārstēt” vai mācīt dzīvot, bet vienkārši kā nelielas pārdomas pēc izdzertas šņabja glāzes. Un, kad būsi izlasījis, tad noskaties šo - http://www.youtube.com/watch?v=v906rJzNBKs. Runa tur būs par šīm pašām lietām tikai daudz dziļāk un kompetentāk, un nav svarīgi, ka Krievijas kontekstā, jo, patīk tas kādam vai nepatīk, bet problēmas ir līdzīgas kā jebkurai valstij no bijušās postpadomju telpas.

Par atpalicību

Nu nesanāk tā nesāpīgi un veikli pārlekt no „attīstīta” sociālisma uz attīstītu demokrātiju un tirgus ekonomiku. Un noteicošais tam nav tik daudz materiālā puse, bet gan tas, kas galvā. It kā jau formāli tirgus likumi darbojas. Un tomēr cik labi, ka ir tādi uzņēmumi ar valsts kapitāla daļu un monopolstāvokli kādā nozarē, kur sev un radiem-draugiem izkārtot bezbēdu dzīvi valdēs.

Un tad vēl „universālie” ministri un viņu tikpat „universālie” galmi. Un pareizi, jo ministram nav jābūt nozares profam, bet jāīsteno politiskā vadība uzņemoties politisko atbildību (kā patīk šis vārdu salikums), kas izpaužas kā iepriekšējā galma nomaiņa un „grandiozas” reformas, lai visiem parādītu, cik iepriekšējie ir bijuši nekompetenti. Pēc gada vai diviem nāk citi, un sākas viss no gala (izglītības sistēmas reformas tiešām ir nepieciešamas, un laiks rādīs Ķīļa darbošanās jēgu).

Tad vēl valsts un pašvaldību iepirkumi ar Dienvidu tiltiem un ūdensvadiem, kas izbūvēti ar kosmisko tehnoloģiju palīdzību ( ja nebūtu ES uzspiesta likumdošana iepirkumu sfērā, tad var tikai iedomāties, kāds bezpreģels tur valdītu)... Par „tirgus ekonomiku” un ‘’demokrātisku” pārvaldi tādās vietās kā Ventspils sarakstīts jau pietiekoši, tādēļ neatkārtošos. Sliktākais ir tas, ka piemērs rada vēlmi atkārtot „veiksmes” stāstu. Par banku lietām būs atsevišķs stāsts.

Par vērtībām un mentalitāti

Šogad jau sesto reizi žurnāls Forbes savā pasaules ietekmīgāko sieviešu saraksta pirmajā vietā ir ierindojis Vācijas kancleri Angelu Merkeli. Dzīvo kundze ar vīru daudzdzīvokļu mājā Berlīnes centrā, atpūsties brauc uz Itālijas Vidusjūras piekrasti, kur dzīvo četrzvaigžņu viesnīcā, turklāt vīrs brauc ar atsevišķu avio reisu, tā kā kanclerei pēc statusa pienākas bundesvēra lidmašīna, par ko viņas vīram būtu jāmaksā krietni lielāka summa nekā par low cost easy Jet.

Ierodoties uz Vāgnera operas festivālu, kundze satrieca visus ar savu tērpu - un nevis tā dārdzības dēļ, bet gan ar to, ka minētais tērps bija viņai mugurā šajā pašā pasākumā 4 gadus atpakaļ. Kā savu dienesta auto kanclere lieto šo- http://www.abw.by/news/143613/. Otrs izcilākais Eiropas politiķis V.Zatlers lieto kaut ko līdzīgu- http://www.db.lv/auto/zatlers-ticis-pie-sava-ekskluziva-limuzina-370230. Laikam gan nedaudz krutāks, ņemot vērā iekšējo apdari.

Ja jau aizskārām jautājumu par politiķu pārvietošanos, tad gribētu piebilst, ka Norvēģijas premjers Jens Stoltenbergs paradis uz darbu iet ar kājām un turklāt bez bākugunīm, neskatoties uz Breivika sarīkoto sprādzienu pie parlamenta ēkas.

Par integrāciju Eiropā un pilsonisku sabiedrību

Lai nu cik neideāla ES būtu ar visām savām problēmām, tomēr grūti noliegt, ka ES dibināšanas līgums un no tā izrietošās direktīvas un regulas, kas jāievēro visiem dalībniekiem, ir vairāk vai mazāk balstītas uz demokrātiskiem principiem un veselo saprātu, kas pabaudīts desmitu gadu garumā. Un tas, manuprāt, ir primārs, salīdzinot ar materiālo pusi. Ja runā par materiālo, tad jāpiezīmē, ka LV saņem vairāk nekā iemaksā. Par 2011.gadu diagramma ir šeit (klikšķini uz bildi): http://www.ir.lv/2012/11/21/maksataju-dumpis.

Domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka, ja nebūtu ES KF un ERAF līdzfinansējuma infrastruktūrai, tad, sākoties krīzei, būvniecības nozare LV iznīktu.

 Kas ir tie, kas pret? Pirmā grupa - vietējie "bezpreģeļščiki" un viņu pakalpiņi, tādi kā A. Lembergs, kas būtībā iedibinājis totalitāru režīmu vienas pilsētas teritorijā ar kontroli visās jomās, sākot no medijiem un beidzot ar biznesu. No šejienes arī visi šie epiteti par "sorosītu sazvērestību".
Ja nebūtu ES prasības, tad nebūtu ne KNAB (pie tā, ka kantoris ir izrādījies mazspējīgs, protams, arī ir vainīga Brisele), ne sakārtota likumdošana valsts un pašvaldību iepirkumu sfērā, ne daudz kas cits.

Otrā grupa - postsovjeti, kuri siekalodamies skatās uz Austrumiem un sapņo par atgriešanos impērijas paspārnē. Uz šīs iedzīvotāju grupas rēķina taisa sev politisko kapitālu Urbanovičs, Ušakovs, Elksniņš un viss tas pārējais bars, turklāt ļoti labi saprotot, ka "cieša sadarbība visās jomās" (citāts no SC programmas) ar totalitāriem režīmiem ne pie kā laba nenovedīs, atskaitot dividendes personīgi sev.

Trešā grupa - līdz izmisumam novestie (lielā mērā pateicoties tieši pirmās grupas darboņiem), kas bezspēcīgā protestā atbalsta savus izģērbējus, necenšoties apjēgt to, ka visās savās nelaimēs pirmkārt jāvaino pašam sevi, jo padevīgi ļāvuši sevi izģērbt. Ārējā ienaidnieka meklēšana (skandināvu bankas, sorosīti, žīdu pārvaldītā Rietumu pasaule, kas tā vien tīko atņemt nabaga latvietim pēdējo) atbrīvo no nepatīkamas nepieciešamības meklēt savu neveiksmju cēloni pašiem sevī.

Pēdējā laikā ir uzvirmojušas kaislības ap eiro ieviešanu, un saprotams, jo palicis gads līdz valdības plānotajam termiņam. Tomēr izrādās, ka iedzīvotāju vairākums nav sajūsmā par plānoto pasākumu. Paceļas jautājums par referendumu. Finanšu ministrs A. Vilks intervijā Latvijas Radio saka: „Par eiro ieviešanu referendumā nav jālemj, šādu jautājumu izlemšana ir jāuztic ekspertiem… iedzīvotājiem šādos jautājumos ir grūti izvērtēt visas nianses, tāpēc jāuzticas speciālistiem un lēmumu jāļauj pieņemt valdībai un parlamentam… Tad referendumu vajadzēja arī par starptautiskā aizdevuma programmu".

 Jā, Vilka kungs, vajadzēja referendumu arī par aizdevumu. Bet tauta ir muļķe un neko nesapratīs, izglīto vai neizglīto. Jāpiezīmē, ka ministrs mēģināja šo izglītošanu veikt 21.11.2012 - http://www.ltv.lv/video/sastregumstunda/18376/sastregumstunda-21.11.2012/. Tikai izglītošana izskatījās pēc nevarīgas vāvuļošanas - kaut ko mēģināja stāstīt par priekšrocībām aizņemoties naudu no ECB bez konkrētiem cipariem un piemēriem. Uz šī fona ministra oponente - Lemberga runas sieva Dana Reizniece, pēc profesijas tulks un terminoloģijas speciāliste (ja var ticēt Vikipēdijai, tad arī šahiste un politiķe), izskatījās daudz pārliecinošāka.

Dombrovskis paziņo, ka referendumam nav atlicis laika. Tad jājautā, kas liedza veikt izglītošanu un referendumu savlaicīgi?

Lūk, šeit arī parādās valdošas elites liekulība - tiek pļāpāts par pilsonisku sabiedrību un iedzīvotāju iesaistīšanu valsts pārvaldē, tanī pat laikā jautājumos, kas skar ikvienu, tiek liegta iespēja procesu iespaidot.

S. Āboltiņa piedaloties ES valstu parlamentu priekšsēdētāju konferencē Varšavā 20.04.2012, skaisti runāja: „„Tieši caur līdzdalību, nevis pārstāvību sabiedrībai tiek radītas daudz lielākas iespējas piedalīties parlamentārajā lēmumu pieņemšanas procesā, un būtiski paplašinās cilvēku loks, kam ir pieeja šādām iespējām,” norādīja Saeimas priekšsēdētāja. Viņa aicināja arī ES parlamentu priekšsēdētāju tikšanās formātā stiprināt līdzdalības saikni ar sabiedrību, medijiem un sociālajiem partneriem.”

Dombrovskis nule kā notikušajā Vienotības kongresā saka: „ES nākusi klajā ar iniciatīvām ekonomiskā pārvaldības uzlabošanai un fiskālās disciplīnas nostiprināšanai. To mērķis – līdzšinējās neefektīvās sistēmas vietā izveidot Eiropā reāli funkcionējošu fiskālās disciplīnas uzraudzības sistēmu ar kontroles un sankciju mehānismiem. Šie soļi ir pārliecinājuši arī „neatkarīgo arbitru” – starptautiskos finanšu tirgus. Tas apliecina, ka šie soļi tiek sperti pareizajā virzienā.” (http://valdisdombrovskis.lv/valda-dombrovska-runa-vienotibas-kongresa/)

Dažas dienas vēlāk medijos paradās informācija par to, ka ES valstu finanšu ministriem otrdien, 04.12.2012 sanāksmē Briselē neizdevās panākt vienošanos par tā dēvēto banku savienību jeb vienotas banku uzraudzības sistēmas izveidošanu blokā, jo starp savienības valstīm šajā jautājumā bija dziļas domstarpības: http://financenet.tvnet.lv/zinas/445624-es_finansu_ministri_nevienojas_par_banku_savienibu_bloka

Tālāk Dombrovskis saka: „Ja aplūkojam scenāriju: kas notiktu, ja 2008. gadā, kad pasauli satricināja globālā finanšu krīze, Latvija būtu bijusi eirozonā? Parex bankas glābšanai mums būtu bijuši pieejami Eiropas Centrālās Bankas kredītresursi, un Latvijai nebūtu bijusi nepieciešama tik skaudra konsolidācijas programma un tik apjomīgs starptautiskais aizdevums”.

Ai, ai, Dombrovska kungs, nebija prāta darbs pieminēt Parex. Bet, ja jau esat pateikuši „A”, tad jāpasaka arī „B” par to, kā notika bankas pārņemšana - atklāti un, ņemot vērā sabiedrības viedokli, kā jau pilsoniskā sabiedrībā pieņemts. Ak atmiņa pievīlusi? Nu tad atgādināšu.

2008.g. 4. novembrī risinās galvenie notikumi — valdības sēdē slēgtajā daļā spriež par līgumu ar Karginu un Krasovicki. To uzdod sagatavot Finanšu ministrijai. Valdība izvirza 10 nosacījumus Parex bankas īpašniekiem.

Nedēļas beigās līgums ir gatavs, un 8. novembrī par to lemj Ministru kabinets. Vēlu vakarā valdība paziņo, ka valsts pārņem Parex. Valsts bankā ieguldīs 200 miljonus latu. Jau šajā sēde FKTK lūdz uzlikt ierobežojumus finanšu darbībām Parex. Valdība tos neuzliek.

Nākamajā dienā sākas lielākā naudas aizplūšana no Parex bankas. No 8. līdz 22. novembrim aizplūst 457 miljoni latu. FKTK atkal lūdz uzlikt ierobežojumus, bet Ministru kabinets to atkārtoti nedara. Visbeidzot 1. decembrī pēc jau trešā aicinājuma valdība ierobežo darījumus Parex bankā — līdz tam brīdim no bankas, pēc VK aprēķiniem, aizplūdis nedaudz vairāk par miljardu latu (1 003 483 810 latu).

Kā norāda VK, 8. novembra sēdē apstiprinātais ieguldījuma līgums starp valsti un Parex akcionāriem atšķiras no 4. novembra sēdē lemtā. No līguma pazuduši Karginam un Krasovickim nelabvēlīgi punkti — līgums vairs neprasa Karginam un Krasovckim visus savus depozītus ieguldīt bankas pamatkapitālā. Abi bijušie īpašnieki iegulda tikai pa 14 miljoniem latu katrs. Līgums vairs neuzstāj, ka bankā būtu jāiegulda arī cita manta, kas abiem īpašniekiem pieder tieši vai netieši. Līgums neatceļ īpaši labvēlīgos depozītu noguldījuma procentus, kas noslēgti ar akcionāriem un viņu ģimenes locekļiem. Vēl 4. novembrī tāda prasība līguma projektā bija.

Tas nav Ex-seržanta delīrija murgojums, bet gan Valsts kontroles atzinums par to, ka bankas pārņemšanas lielākie ieguvēji ir tās bijušie īpašnieki, nevis Latvijas valsts, un daudz kas no bankas pārņemšanas procesa ticis noslēpts. Un kā tur bija ar Krājbanku, kur piķis pa kluso ticis pārskaitīts 2 nedēļas pēc darbības apturēšanas?

Kaut arī personīgi esmu par tālāku integrāciju ES, tomēr līdz šim neesmu dzirdējis nevienu argumentu no valdošās elites puses, kas dotu man pārliecību par pievienošanos eirozonai lietderību no valdības noteiktajā termiņā. Lūdzu, pārlieciniet mani, ierindas pilsoni, runājot skaidrā un visiem saprotamā valodā.

Ja runā par Rietumu demokrātiju panākumiem, tad pilnīgi iespējams, ka viens no iemesliem tam ir šo valstu pilsoņu atbildības sajūta savas valsts priekšā, kas pastiprināta ar apziņu, ka katram ir iespējas ietekmēt procesus, izmantojot demokrātiskus institūtus, - tas, kā tik ļoti trūkst LV.

Mēģināju atbildēt uz raksta sākumā izvirzītajiem jautājumiem. Kā sanāca - tā sanāca.

http://www.pietiek.com/raksti/par_atpalicibu,_vertibam_un_vienoto_eiropu,_jeb_vizija_nr4

Vai mums vajag eiro? Nē

Filmā Viedokļi un Argumenti, kādēļ Eiro ieviešana Latvijai nav vajadzīga. Latvijas Bankas argumentācija, ka tādēl maksāsim mazāk procentus ir nepatiesība: eirozonas valstis tagad maksā vairāk (6.15%) nekā eiropas savienības NE-eirozonas valstis (4.82%). Bagātas valsts pamats NAV ārvalstu investīcijas, bet gan vietējās investīcijas (tas no prakses - veiksmīgi ir 90% vietējās investīcijas, 10% ārvalstu). Vai mums NOTEIKTI jāuzkāpj uz grimstoša eiro-titānika, tādēļ ka tas ir visdrošākais, modernākais un nenogremdejamākais valūtu kuģis? Fakti un skaitļi. Alternatīvais viedoklis oficiālai valdības nostājai. Nepaļauties uz Eiropas savienības mūžīgo sponsorēšanu, bet pašiem atīstīt valsts resursus. Viedokļus pauž: Ingūna Sudraba (Valsts kontroliere) Jānis Ošlejs (uzņēmējs, pret-eiro viedokļa līderis) Uldis Pīlēns (uzņēmējs) Jurģis Liepnieks Džozefs Stiglics (Nobela prēmijas laureāts ekonomikā) Džemma Godfreja (Ekonomiste) Pols Krugmans (Nobela prēmijas laureāts ekonomikā) Kristīne Lagarde (SVF vadītāja) Džefrijs Sommers (ekonomists) Viedoklis " Ir plāns .. Latviju pārcelt uz Igauniju un teritoriju izīrēt. Izīrējam valsti ar skatu uz jūru. Parkings un priežu meži, šprotes." . Drīkst brīvi izplatīt un padot tālāk (CC licenze).

Kas jāmaina Latvijā?

Izlasiiju rakstu http://www.financenet.lv/viedokli/370468-latvijai_esot_unikala_iespeja_attistibai_no_nulles

Par to nulli it kā daudz nekas nebija minēts. Bet kopumā mans komentārs par šo rakstu ir vosnotaļ pozitīvs. Galvenais ir tas, ka tēma virza uz to, ka ir kaut kas jāmaina. Tikai vēlos piebilst, ka uz esošās sistēmas bāzes neko jaunu uzcelt nevarēsim.

Steidzami ir jāveic daudzas darbības, kas manuprāt varētu izveidot pamatu turpmākās situācijas uzlabošanai. Pamatos jāvirzās uz sabiedrības izveidi, kas orientēta uz progresu – radīt, izveidot, atklāt/izzināt, attīstīties. Zemķ manas pāris atziņas par to uz kurieni ir jādodas:

1. Pats pamats ir izveidot darba grupu vai grupas no x skaita profesionāļiem, lai reorganizētu valsti un tajā notiekošos procesus. Saucam to par sabiedriski lietderīgo darbu.

2. Valsts un pašvaldību pārvaldes reorganizācija - Nodefinējam valsts pamatdarbību (ar ko valstij ir jānodarbojas) - nodokļu un resursu administrēšana.

Tālāk jau ir vienkārši - sākam sakarīgi visu likt pa plauktiem...gandrīz kā - visus atlaižam un atkal pieņemt darbā pēc būtības - tik cik nepieciešams, lai efektīvi veiktu resursu un nodokļu administrēšanu.

3. Ieviešam tiešās valsts pārstāvniecības principu - atsakamies no deputātiem.

4. Likumi un lēmumi - to atstājam profesionāļiem. Max iespējami visu balstam uz ekonomiskās efektivitātes principiem.

5. Ekonomika – ja padomā, kas cilvēkam ir nepieciešams, tad viss kļūst skaidrs – “barība” ķermenim un “barība” prātam – uz to arī jāfokusē darbs sociālajā vidē – izzināšana (izglītība), tehnoloģijas, veselīga sabiedrība (sports, vide), ekoloģiska lauksaimniecība un ražošana.

6. Finanšu sistēma - apturam jebkurus ārējos maksājumus; samazinam pvn līdz 10%; iekšējā tirgū aizliedzam banku % no izsniegtajiem kredītiem, izveidojam principu - peļņa no investīcijām vai gala produkta; popularizējam un, ja nepieciešams valsts pati veido krājaizdevu sabiedrības.

7. Sociālā sfēra - veidojam principiālu vidi, kurā pilsoņiem ir pieejami produkti un pakalpojumi saskaņā ar vajadzībām.

8. u.t.t.t.t.t.t.t.t.t.....te jau ir jāveic smags darbs, lai šo visu ieviestu dzīvē.

Vai jūs tam esat gatavi – noformulēt savu un sabiedrības dzīves jēgu, kā arī mainīt dzīves uztveri?

Ošlejs: izdevumu samazināšana krīzes laikā nav pieņemama

Valsts budžeta izdevumu samazināšana krīzes laikā nav pieņemama politika, jo tā bremzē ekonomikas izaugsmi un saglabā augstu bezdarba līmeni, šodien Latvijas Bankas konferencē norādīja ekonomists un SIA "Primekss" valdes priekšsēdētājs Jānis Ošlejs.

"Samazinot budžeta deficītu turpmākajos gados par nepieciešamajiem 5%, Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) ik gadu samazināsies par 2,5%. Man tas neliekas optimāls risinājums, ņemot vērā situāciju ekonomikā un darba tirgū," teica Ošlejs, kurš krīzes laikā kļuvis par vienu no tiem ekonomistiem, kas bieži paudis opozicionāru viedokli oficiālajai valsts politikai.

Viņa skatījumā, mazinot budžeta izdevumus, samazināsies arī uzņēmumu apgrozījums un peļņa, kas savukārt nedos iespēju radīt jaunas darbavietas, tāpēc Ošlejs neredz jēgu šādai politikai.

"Uzskatu, ka Latvija ir pelnījusi ekonomiku ar izaugsmi 7% gadā. Kāpēc ne? Samierināties ar politiku, kas nes nelielu ekonomikas izaugsmi un bezdarbu, ir nepareizi," uzsvēra ekonomists.

Vienlaikus viņš atzina, ka nemazināt budžeta izdevumus nav iespējams, jo to prasa starptautiskie aizdevēji. Taču, viņa skatījumā, vienīgā iespēja šādā situācijā ir mazināt lata valūtas kursa attiecību pret eiro, līdzīgi kā to savulaik izdarīja Zviedrija ar savu nacionālo valūtu.

Tā kā Latvijā ievērojama daļa kredītu ir izsniegti eiro, bankām būtu jāpārved pirmskrīzes laikā eiro izsniegtie kredīti latos, bet valstij būtu jākompensē bankām radītie zaudējumi.

Pusi no šiem zaudējumiem varētu segt no starptautisko aizdevēju aizdotās naudas finanšu sektora stabilizācijai, bet 25% būtu jādod tām uzraudzības iestādēm (Latvijas un Zviedrijas), kas nepietiekami ir uzraudzījušas banku sektoru un savu banku darbību.