Te būs īsa pamācība naudas buršanā!
Pirmais nosacījums naudas buršanā ir tā dēvētās minimālās rezerves likumīga eksistence. Bez šāda likuma nevarētu uzsākt naudas buršanas procesu. Tāda minimālā rezerve ES vidēji ir 2% (Latvijā no 0%-5%). Tātad privāto banku naudas būrējam jāievieto centrālajā bankā uz sava konta 2% minimālā rezerve.
Sekojoši bankai ir nepieciešami tikai 2% no tās iegrāmatotās naudas (kredītnaudas), pārējos 98% tā var legāli burt. Piemēram, ja banka grib izsniegt kādam 10 000 eiro kredītā, tai nepieciešams ievietot centrālajā bankā 200 eiro no saviem uzkrājumiem. Ja bankai ir šie 200 eiro liekas naudas, tā mierīgi var pārskaitīt (iegrāmatot imagināri) uz kredītņēmēja konta 10 000 eiro. Tātad tā ir nauda, kura iepriekš neeksistēja un nevienam nepiederēja. Šī nauda tika uzburta tikai kredīta došanas momentā. Tā ir informācija, kura tika ievadīta datu bāzē uz kredītņēmēja bezskaidras naudas norēķinu konta. (Piebilde: tādēļ arī bankas tik dikti baidās no tā dēvētās skriešanas uz banku - bank run, jo patiesībā tām parasti nav vairāk kā tikai šie 2%, ko izdot. No šejienes arī cēlies vārds „bankrots”.)
Otrais triks: lai arī bankai šī nauda iepriekš nebija, tā tomēr ņem legāli par šo (uzburto) naudu, t. i. par izsniegto kredītu procentus un procentus no procentiem.
Trešais triks: loģiski būtu uz kredītu rēķina iegrāmatoto naudu pēc kredītu atdošanas atkal no kontiem izsvītrot (izgrāmatot, jo tā taču bija uzburta iegrāmatošanas procesā), tātad izdzēst. Triks notiek tajā brīdī, kad šī uzburtā nauda netiek izdzēsta.
Pats interesantākais ir tas, ka vairums cilvēku atbalsta šos trikus un neapšauba šo triku legalitāti. Nav grūti uzminēt, kas ir šādas banku sistēmas ieguvējs un tās augļu baudītājs.
Šai sistēmai ir vēl brīnišķīgs blakus efekts. Pateicoties procentiem un procentiem no procentiem, kredītņēmējiem vienmēr jāatdod vairāk, nekā viņi ir saņēmuši. T. i. – jāatdod tas, kas vēl nekad nekur nav eksistējis. Kā to izdarīt? Jāatņem citam. Tātad tiek veicināta konkurence (urā!), kurš kuru apmānīs, izkonkurēs, iznīcinās. Mēs „uz dzīvību un nāvi” konkurējam, lai atdotu bankām „viņu daļu”. Bankām mēs esam parādā to, kas bankām nekad nav piederējis, plus procentus un procentus no procentiem. Dažkārt mēs pat „pašapzinīgi” ieķīlājam savu īpašumu, kuru esam gatavi atdot bankai par to, ka viņa uz mūsu kontu iegrāmatoja to, kas tai nekad nebija piederējis. Ja turpmākajā konkurējošajā ikdienā mums neveicas un mūsu kolēģis vai kaimiņš izradās talantīgāks, mēs pazaudējam arī savu ķīlu. Mūsu īpašums un darba alga pārceļas nu jau konkrēti, ne tikai imagināri, bankas īpašnieku, akcionāru (banku oligarhu) rīcībā. Ekonomikā to pavisam vienkārši un bez emocijām sauc par īpašuma pārdali no lejas uz augšu.
Realitātē bankām bieži nav šo 200 eiro, un tās tos aizņemas no centrālās bankas uz prime rate, bet tālāk nodod saviem klientiem jau uz augstākiem procentiem. Arī šeit, protams, var labi pelnīt.
Aleksandrs Poika: http://www.pietiek.com/raksti/vai_drikstu_iznemt_savu_naudu_no_konta
No comments:
Post a Comment