Valsts stabilitātes garants nav nauda, bet cilvēki

Pateicoties starptautisko aizdevēju miljardiem, Valsts kasē ir "vēsturiski lielākais naudas apjoms". Tā intervijā Latvijas Radio šonedēļ sacīja Valsts kases pārstāve. Līdz ar to esot izslēgtas jebkādas šaubas, ka Latvijai var būt problēmas ar maksātspēju un samazinājušās procentu likmes aizdevumiem. Tā sakot, Latvijai būs mīksts spilvens, kur piesēst, un bundulis aizkrāsnē, lai pagrābtu riekšaviņu zelta, ja kaut ko nolaidīsim greizi.

Der likt aiz auss, ka vēsturiski lielākais naudas apjoms nav mūsu nopelnītā nauda, bet gan aizņēmums, par kuru jāmaksā procenti un beigās vēl liela daļa vai pat visi miljardi būs jāatdod. Diez vai Valsts kases pārstāve aizdomājās, ka tieši šāda šaubu izgaisināšana par Latvijas stabilitāti drīzāk liek kļūt tramīgiem, jo par minēto miljardu izlietošanu tāpat lemj tās pašas personālijas, kas laikus neveica ekonomisko ciklu līdzsvarojošus pasākumus, ļaujot valsts ekonomikai sabrukt.

Tādēļ pavisam aplami ir uzskatīt, ka nauda vai tās daudzums Valsts kasē ir valsts stabilitātes garants.

Mēs bieži piemirstam, kas ir jebkuras valsts lielākā vērtība un tās svarīgākais resurss. Kā uzskatāms piemērs jautājuma formā - kas ir mainījies pusotra gada laikā, kopš mēs operējam ar citu miljardiem? Vai aizdevēju miljardi tiek ieguldīti pēc kādas precīzi izstrādātas sistēmas, priekšroku dodot konkrētām nozarēm, piemēram, izglītībai, lai baudītu augļus ilgtermiņā?

Ne gluži, kaut vai apskatot skaitļus*, kas parāda, ka esam veikuši tikai daļu no darāmā - apmierinājuši tekošās ārvalstu kreditoru prasības, uzturam mūsu pensionārus pie dzīvības, subsidējam Parex banku, esam vairumam samazinājuši atalgojumu utt. Esam sapratuši, ka ar to vien nepietiek, bet nezinām, ko darīt tālāk. Vēl arvien dzīvojam vienai dienai un nezinām vai izliekamies neredzam to, kas ir mūsu acu priekšā.

Eksporta veicināšanā vai mikro un mazo uzņēmumu radīšanā/attīstībā ieguldītās naudas apjoms ir salīdzinoši niecīgs, tāpat arī izglītības nozarē veiktās izmaiņas ir kosmētiskas, augstskolu reorganizācija nav notikusi, to daudzums nav mazinājies, kvalitāte - labākajā gadījumā līdzšinējā līmenī...

Kuras ir tās nozares, kas ir uzskatāmas par prioritātēm - kurās ir vērts ieguldīt naudu šodien, lai tuvākajā nākotnē radītu kvalificētu darbaspēku un veidotos jaunas darba vietas?

Toms Ostrovskis, TVNET, 2010. g. 22. jūlijā, 05:03

Kādēļ likumīgi DRĪKST NEMAKSĀT parādu piedzinējiem?

Pēdējos pāris gados masu medijos diezgan bieži tika apspriestas t.s. parādu piedzinēju nekorektās darbības attiecībā pret parādniekiem, kā arī tika aktīvi diskutēts par šo uzņēmēju darbības tiesiskā regulējuma nepieciešamību. Šā jautājuma aktualizēšanu ar saviem rakstiem un uzstāšanos TV raidījumos ir veicinājusi arī "Lindorff Oy" Latvijas filiāles bijusī ģenerāldirektore Aleksandra Baranova.

Kvalificētiem juridiskās palīdzības sniedzējiem, juristiem, advokātiem, kuri savas profesionālās darbības ietvaros klienta uzdevumā cita starpā veic arī parādu piedziņu no klienta parādniekiem, šīs darbības nozīmē tik vien kā kārtējo civiltiesisko strīdu, kurš risināms viņiem labi zināmā veidā, jo esošajos likumos jau ir noteikts pietiekami skaidrs un saprotams strīda izšķiršanas, tostarp parāda piedziņas tiesiskais regulējums.

Par "citādāku regulējumu" var sapņot vienīgi paši parādu piedzinēji, kuri vēlas legalizēt savas iepriekš paveiktās (un joprojām turpinātās) nelikumības, kas Civillikumā ir definētas kā "netaisna iedzīvošanās". Netaisni iedzīvoties mēdz gandrīz visi parādu piedziņas kantori, tādēļ starp viņiem pastāv diezgan liela vienprātība par attiecīgās darbības jauna tiesiskā regulējuma nepieciešamību. To aizstāv piedzinēji, kas izpelnījušies lielu publicitāti ar savām nekorektajām darbībām, vēlīnajiem zvaniem, īsziņu sūtīšanu parādnieka radiniekiem un darba kolēģiem, rupju izrunāšanos pa telefonu, draudiem, neaicinātu ierašanos darba un dzīves vietā un citām darbībām, kas pēc būtības robežojas ar sīko huligānismu un ko nekad neatļautos neviens sevi cienošs advokāts vai jurists. To aizstāv arī piedzinēji, kuri it kā cenšas ievērot vispārpieņemtas ētikas normas, bet... viņiem visiem (vai gandrīz visiem) ir viens kopīgs "grēks" – netaisna iedzīvošanās uz parādnieka rēķina.

Kādēļ piedzinēji netaisni iedzīvojas uz parādnieka rēķina?

Kādēļ iedzīvošanās? Kādēļ netaisna? Varu paskaidrot. Šobrīd spēkā esošais tiesiskais regulējums katrai fiziskajai un juridiskajai personai dod iespēju aizstāvēt savas aizskartās tiesības gan personiski, gan caur saviem pilnvarotajiem pārstāvjiem, kas parādu piedziņas gadījumā visbiežāk ir profesionāli juristi vai zvērināti advokāti. Juridiskās palīdzības sniedzēji var tikt pieaicināti strīda risināšanā arī pirms tiesāšanās procesa sākšanas, un labākajā gadījumā strīds beidzas ar izlīgumu, kurā puses vienojas par maksājamās summas apmēru un maksājumu termiņiem.

Ja puses nespēj panākt izlīgumu, strīda izšķiršana nonāk tiesā, un, ja tiesa atzīst prasību par pamatotu, no parādnieka tiek piedzīti visi prasītāja zaudējumi, parāda pamatsumma, procenti, soda sankcijas un ar lietas vešanu saistītie izdevumi, kuros iekļaujas arī zvērināta advokāta pakalpojumi ne vairāk par 5% no prasības summas (Civilprocesa likuma 44. pants).

Parādu piedzinēju izdevumus jāmaksā vien atsevišķos gadījumos

Tādējādi no likuma secināms, ka parādnieka pienākums ir kompensēt kreditoram piedziņas izdevumus tikai tad, ja vienlaikus īstenojas šādi trīs priekšnosacījumi: (1) lieta tiek izšķirta tiesā un ar tiesas spriedumu parādniekam noteikts apmaksāt arī piedzinēja izdevumus, (2) juridisko palīdzību klientam ir sniedzis tikai zvērināts advokāts un (3) kompensējamo izdevumu apmērs nepārsniedz 5% no prasības summas. Visus izdevumus, kuri pārsniedz minēto summu un kuri ir saistīti ar citu personu pakalpojumiem (kuri nav zvērināti advokāti), un kas saņemti strīda ārpustiesas atrisināšanas ceļā, ir jāsedz pašam piedzinējam. Vienīgais izņēmums ir zvērinātu tiesu izpildītāju veiktās piedziņas darbības, kas notiek pēc tiesas nolēmuma spēkā stāšanās un ko regulē atsevišķs likums.

Tā ir patiesība, kuru zina visi, kas reiz mācījušies tiesību zinātnes. Domāju, ka arī parādu piedziņas kantoros kaut neliela daļa darbinieku un uzņēmumu vadītāju ir ieguvuši labāku vai sliktāku juridisko izglītību, tādēļ lieliski apzinās, ka viņiem nav likumīgu tiesību pieprasīt savu pakalpojumu apmaksu no parādnieka, jo savus pakalpojumus viņi sniedz klientam, ar kuru tiem ir noslēgts attiecīgs līgums, nevis parādniekam.

Atziņu, ka parādu piedziņas kantoriem no parādnieka nepienākas nekāda samaksa, varam atrast arī "Lindorff Oy" Latvijas filiāles bijušās ģenerāldirektores Aleksandras Baranovas www.db.lv publicētajā rakstā "Kāpēc negribam tā kā Amerikā – par parādu atgūšanas prakses tiesisko regulējumu Latvijā" (2010. gada 4. janvāris), kurā minēts: "Taču, piemēram, parādu atgūšanas izdevumi netiek regulēti vispār."

Parādnieki zina savas tiesības? Nē!

Bet vai to zina parādnieki? Domāju, ka lielākā daļa diemžēl nē. Un parādu piedzinēji izmanto parādnieku nezināšanu (maldību), lai dažādām metodēm, bieži vien ne pārāk korektām, piespiestu parādnieku samaksāt ne tikai parādu, bet apmaksāt arī piedzinēja "pakalpojumus", par ko viņiem ir tiesības prasīt atlīdzību tikai no sava klienta. Parasti piedzinēji iesniedz parādniekam rēķinu vai citu dokumentu, kurā norādīta parāda summa ar procentiem un soda sankcijām un "piedziņas izdevumi". Protams, godīgs parādnieks, kurš jebkādu iemeslu dēļ ir kavējis parāda samaksu un apzinās savu vainu, pieprasīto summu samaksās pilnībā, pat nenojauzdams, ka tādā veidā viņš bez jebkāda likumīga pamata "baro" piedziņas kantorus, kuru vienīgais "pakalpojums" attiecīgajā lietā ir saistīts tikai un vienīgi ar minētā rēķina izrakstīšanu.

Var būt, ka nelielu parādu gadījumos arī piedziņas izdevumu summa nav ļoti liela, bet... Uzskatāms piemērs ir "Lindorff Oy" Latvijas filiāles manam uzņēmumam izrakstītais maksājuma paziņojums (lieta Nr. 0369428/01), kurā norādīts parāds Ls 16 un piedziņas izdevumi Ls 11.80 ar PVN. No tā redzams, ka pieprasīto piedziņas izdevumu summa ir ievērojami lielāka par pusi no visa parāda summas, un tas vairāk nekā 10 reizes pārsniedz izdevumus, ko parādnieks kompensētu piedzinējam par zvērināta advokāta pakalpojumiem, ja šis parāds tiktu piedzīts tiesas ceļā. Situāciju vēl komiskāku padara fakts, ka minētais maksājuma paziņojums manam uzņēmumam ir izrakstīts par vispār neesošu parādu, jo tas nekad nav saņēmis nekādus pakalpojumus no Lindorff Oy Latvijas filiāles pārstāvētā klienta.

Civillikuma 2369. pants paredz: "Kas bez tiesiska pamata un tikai maldīgi uzskatīdams to par savu pienākumu kaut ko izdara vai apsola izdarīt otram par labu, tas var prasīt, vai nu lai atdod izpildījumu, vai lai atsvabina viņu no dotā apsolījuma."

Parādnieki, kuri "pārmaksājuši", drīkst prasīt naudu atpakaļ

No tā mēs redzam, ka parādnieki, kuri savas nezināšanas (maldības) dēļ savulaik ir veikuši jebkādus maksājumus parādu piedzinējiem, ir tiesīgi pieprasīt atpakaļ visas nepamatoti samaksātās naudas summas par t.s. piedziņas izdevumiem vai „piedziņas pakalpojumiem”. Darīt to vai ne – lai paliek jūsu pašu ziņā! Tāpat jūsu ziņā ir izlemt turpmāk apmaksāt vai neapmaksāt parādu piedzinēju sniegtos (nelūgtos, neuzdotos) „pakalpojumus”.

Civillikuma 2370. pantā mēs atrodam atbildi, kādēļ parādu piedzinēji tik ļoti vēlas ar likumu noteikt jaunu regulējumu savai prettiesiskajai darbībai. Tur ir teikts: "Ja izpildīta tāda neesoša parāda saistība, kas vēlāk dabūjusi tiesisku pamatu, tad atprasījuma tiesība atkrīt." Tas nozīmē, ka jauns tiesiskais regulējums var pilnībā legalizēt visas parādu piedzinēju iepriekš paveiktās nelikumības. Atceramies, ka "jaunā regulējuma" piekritēji vēlas ne tikai precizēt pieļaujamās un nepieļaujamās darbības ārpustiesas piedziņas procesā, bet ar likumu noteikt arī savas tiesības par piedziņas darbībām pieprasīt papildu samaksu arī no parādnieka, nevis tikai no sava klienta, kā tas ir šobrīd.

Ņemot vērā visu minēto, es kategoriski iebilstu jebkādam "jaunam regulējumam", kas legalizētu parādu piedziņas kantoru pastrādātās nelikumības.

Piedzinēju "rēķini" - nepamatoti

Papildus minētajam rodas arī retorisks jautājums, vai piedziņas kantoru izrakstītie "maksājuma paziņojumi" vai "maksājuma pieprasījumi" pēc savas būtības ir pielīdzināmi rēķinam? Ja nav, tad skaidrs, ka arī to apmaksai nav nekāda pamata. Ja ir, tad es labprāt saprastu, kādēļ tas tomēr netiek nosaukts par rēķinu? Varbūt tam ir kāds sakars ar "paziņojumā" norādīto pakalpojumu, kurš apliekams ar PVN? Vai šis nodoklis vienmēr tiek samaksāts likumā noteiktajā termiņā pēc rēķina izrakstīšanas, vai tomēr valsts budžets tiek papildināts tikai pēc tam, kad parādnieks ir samaksājis piedzinējam atlīdzību par sniegtajiem „pakalpojumiem”? Iespējams, dažās kompetentās valsts iestādēs kāds pievērsīs uzmanību šiem jautājumiem un nolems pārbaudīt, kā parādu piedziņas kantoros tiek ievērotas nodokļu likumdošanas prasības.

Jāpārbauda, vai parādu piedzinēju rīcība nebūtu krimināli sodāma

Varbūt kāds cits speciālists no kādas citas iestādes nolems arī pārbaudīt, vai "piedziņas izdevumu" pieprasīšana no parādnieka, izmantojot šīs personas nezināšanu (maldību), gadījumā nerobežojas ar kādu krimināli sodāmu nodarījumu, kurš ir saistīts ar "svešas mantas iegūšanu, ļaunprātīgi izmantojot uzticēšanos, vai ar viltu"... par ko likumā ir paredzēta kriminālatbildība.

Kāpēc esmu "uzēdies" tieši Lindorffam, ja šādu un pēc būtības līdzīgu kantoru mums Latvijā ir daudz? Viss ir vienkārši! Tāpēc, ka tieši no šā kantora mans uzņēmums ir saņēmis jau vairākus "maksājuma paziņojumus" par parādiem, kuru patiesībā nekad nav bijis, un tieši šis kantoris turpināja mani kaitināt ar garlaicīgu, vienveidīgu korespondenci, nepatīkamām īsziņām un telefona zvaniem arī pēc tam, kad viņiem tika konkrēti paskaidrots, ka turpmāk to darīt vairs nevajag – apnicis!

Askolds Lorencs

http://www.tvnet.lv/zinas/tava_balss/338669-kadel_likumigi_drikst_nemaksat_paradu_piedzinejiem

Why Most People Won’t Succeed

Success doesn’t belong to everyone! Which explains why everyone’s not successful; everyone’s not going to succeed! Everyone’s not going to live their dream. We won’t all be happy, living in amazing homes, and driving exotic cars.

It’s just not going to happen, and the reason it won’t happen is because success doesn’t belong to everyone; success is solely the property of the “mature.”

What would happen if a five year old boy was sent to attend Harvard University? He probably wouldn’t do very well, right? I’m certain he would flunk out his very first semester. Not that there’s anything wrong with the little boy, but at this stage in his life, he’s not mature enough to handle such an overwhelming challenge. They’d undoubtedly send him back to kindergarten.

In order for the little boy to successfully ”make it” at Harvard University he must first go through grade school, and do well, and then he must go through high-school, and do well, and then he must score well on the Scholastic Aptitude Test. He must first qualify.

What would happen if your company made you president tomorrow? Would you know what to do? Would you know what to tell the media? Your shareholders? Your employees? A raging customer? Have you qualified for this level of success?

Are you ready to lead thousands; are you an excellent example that should be duplicated tens of thousands of times over?

You must first qualify for success! Over the course of years you must “grow” to become a successful person.

Why does it take so long to succeed?

The reason it takes so much time to succeed is because it often takes so much time to mature. But maturity is necessary, no one wants to eat a banana that’s not yet ripe; another word for ripe is ready. The reason it takes time to succeed is because it takes time for you to get ready to be a great example. You must go though a training period, a maturing period, where you are purged and made ready to succeed.

Time is not enough

Just because you go through the training period, or the preparation period, doesn’t mean you’re going to succeed. You can study for a test, and still fail.

In order to succeed you have to pass the test; you have to prove your worthiness to the world by showing your maturity time and time again. You must move from level to level to level. You must gradually progress through the levels. The levels make you better, they give you experience, they prepare you for where you’re going. The levels are necessary!

The levels make you a success! Put it another way, your ability to grow from level to level turns you into a successful person.

Desire Increase

You must desire increase; to go from Level 1 to Level 2. Anybody could do this, but most aren’t willing to. Why? Because when you’re at Level 1, it’s comfortable, it takes work to grow enough to make it to Level 2, and the average person is not willing to work this hard. This is why everyone won’t succeed, everyone’s not willing to mature to the level needed to experience success; everyone’s not willing to ripen.

Do some people mature early?

It may appear that some people mature early, but they’ve probably just been hanging on the vine longer. You don’t necessarily know everything they were taught as a kid, you don’t know when their preparation began, so don’t focus on the maturity of others; focus on your own success. If you do this, and if you commit to grow from level to level, to become an example, to lead, in the right time you will ripen, and although everyone won’t succeed, you will.

By Mr. Self Development

7 ценных уроков от Генри Форда

Генри Форд был замечательный человек, который основал Ford Motor Company, был также создателем сборочной линии. В октябре 1908 Ford представил "Модель Т" автомобилей и в одиночку сделал революцию не только в транспортной отрасли, а также в промышленности Америки.

Форд был удивительным изобретателем, который был удостоен 161 патентов в США и создал одно из крупнейших состояний в мире.

Сегодня я хочу поговорить о 7 удивительных уроков из успеха Генри Форда, изобретателя и первопроходца во многих областях!

1. Служить другим

«Бизнес полностью построенный на услугах другим людям будет иметь только одну проблему. Прибыль будет слишком большой»

Секрет успеха заключается в служении другим! Все успешные люди служат, чкь больше услуг, тем больше успехов. Форд сказал: "Богатство, как и счастье, никогда не достигается напрямую. Оно приходит как побочный продукт предоставления полезной услуги. " А кому вы служите?

2. Фокус внимания

«Никто не может сделать больше, чем он думает что может»

Вы находитесь в полном неведении о своем потенциале, потому что вы никогда не сосредотачивали все свои усилия на одной задаче. Вы тратите час вашего дня на одно дело, три часа на другое, но вы никогда сосредотачивали все свое внимание только на одну задачу.

Если сосредоточить направление всех ваших усилий, преграды станут возможностями. Сосредоточитесь, и вы можете сделать больше, чем думаете что можете!

3. Будьте продуктивным

"По моим наблюдениям, некоторые продвигаются вперед, пока другие тратят своё время впестую".

У всех нас есть 24 часа в сутки, но некоторые добиваются успеха в то время как другие терпят неудачу. Почему это происходит? Причина в том, что некоторые успешно контролируют свое время, а другие находятся под его контролем.

Если Вы потерпите неудачу, значит вы не смогли спланировать свое время. Если вам сопутствует успех, вы добились успеха в освоении вашего времени!

4. Решать проблемы

«Многие люди тратят больше времени и энергии на избежание проблем, чем на их решения»

Вы только будете вознаграждены за проблемы, которые решите для других людей. Вы решение любых проблем? Если решить большие проблемы вы получите большие вознаграждения, если решать мелкие проблемы, то вы будете получать мало наград. Если решить проблемы нескольких людей, то ваш зароботок будет мал, если решить проблемы для широких масс, то вы станете богатым.

Не тратьте время на боязнь проблем, решайте их!

5. Нет ничего трудного

"Не существует сложной задачи, если разделить её на много мелких".

Генри Форд сказал: "Нет больших проблем; Есть только много маленьких проблем."
Вы подымаетесь в гору шаг за шагом, и каждый из них не сложен, сложно делать это последовательно.

6. Помните Ваш приз

"Препятствия эти страшные вещи, которые вы видите, когда вы отводите глаз от цели."

Никогда не отводите глаз от своей цели! Это цель, которая мотивирует, это цель, которая дает силы продолжать идти. Вы должны постоянно видеть свою цель выполненной в вашем воображении.

7. Думай!

"Мышление труднейшая из работ, вероятно поэтому немногие делают это действительно с увлечением".

Мышление, как я сказал, это тяжелая работа, но это то, что позволит вам выяснить нуансы и приготовить планы. Форд сказал: "Главное в успехе, это быть готовым." Готовы ли вы? Вы думаете?

Мышление тяжелая работа, но кто-то это делает. Кто-то, приготовьтесь к успеху!

Перевод Олега Лемешенко для psireal.ru
источник mrselfdevelopment.com

George Soros: We Are Just Entering "Act 2" Of The Crisis, And We're Totally Screwed

George Soros recently gave a speech at a conference in Vienna. Here's a transcript, courtesy of Australia's The Age. We've highlighted the important bits.

In the week following the bankruptcy of Lehman Brothers on Sept. 15, 2008 — global financial markets actually broke down, and by the end of the week, they had to be put on artificial life support. The life support consisted of substituting sovereign credit for the credit of financial institutions, which ceased to be acceptable to counterparties.

As Mervyn King of the Bank of England brilliantly explained, the authorities had to do in the short term the exact opposite of what was needed in the long term: they had to pump in a lot of credit to make up for the credit that disappeared, and thereby reinforce the excess credit and leverage that had caused the crisis in the first place. Only in the longer term, when the crisis had subsided, could they drain the credit and re-establish macroeconomic balance.

This required a delicate two-phase maneuver just as when a car is skidding. First you have to turn the car into the direction of the skid and only when you have regained control can you correct course.

The first phase of the maneuver has been successfully accomplished — a collapse has been averted. In retrospect, the temporary breakdown of the financial system seems like a bad dream. There are people in the financial institutions that survived who would like nothing better than to forget it and carry on with business as usual. This was evident in their massive lobbying effort to protect their interests in the Financial Reform Act that just came out of Congress. But the collapse of the financial system as we know it is real, and the crisis is far from over.

Indeed, we have just entered Act II of the drama, when financial markets started losing confidence in the credibility of sovereign debt. Greece and the euro have taken center stage, but the effects are liable to be felt worldwide. Doubts about sovereign credit are forcing reductions in budget deficits at a time when the banks and the economy may not be strong enough to permit the pursuit of fiscal rectitude. We find ourselves in a situation eerily reminiscent of the 1930s. Keynes has taught us that budget deficits are essential for counter cyclical policies, yet many governments have to reduce them under pressure from financial markets. This is liable to push the global economy into a double dip.

It is important to realize that the crisis in which we find ourselves is not just a market failure but also a regulatory failure, and even more importantly, a failure of the prevailing dogma about financial markets. I have in mind the Efficient Market Hypothesis and Rational Expectation Theory. These economic theories guided, or more exactly misguided, both the regulators and the financial engineers who designed the derivatives and other synthetic financial instruments and quantitative risk management systems which have played such an important part in the collapse. To gain a proper understanding of the current situation and how we got to where we are, we need to go back to basics and re-examine the foundation of economic theory.

I have developed an alternative theory about financial markets which asserts that financial markets do not necessarily tend toward equilibrium; they can just as easily produce asset bubbles. Nor are markets capable of correcting their own excesses. Keeping asset bubbles within bounds have to be an objective of public policy. I propounded this theory in my first book, “The Alchemy of Finance,” in 1987. It was generally dismissed at the time, but the current financial crisis has proven, not necessarily its validity, but certainly its superiority to the prevailing dogma.

Let me briefly recapitulate my theory for those who are not familiar with it. It can be summed up in two propositions. First, financial markets, far from accurately reflecting all the available knowledge, always provide a distorted view of reality. This is the principle of fallibility. The degree of distortion may vary from time to time. Sometimes it’s quite insignificant, at other times it is quite pronounced. When there is a significant divergence between market prices and the underlying reality I speak of far from equilibrium conditions. That is where we are now.

Second, financial markets do not play a purely passive role; they can also affect the so-called fundamentals they are supposed to reflect. These two functions that financial markets perform work in opposite directions. In the passive or cognitive function, the fundamentals are supposed to determine market prices. In the active or manipulative function market, prices find ways of influencing the fundamentals. When both functions operate at the same time, they interfere with each other. The supposedly independent variable of one function is the dependent variable of the other, so that neither function has a truly independent variable. As a result, neither market prices nor the underlying reality is fully determined. Both suffer from an element of uncertainty that cannot be quantified. I call the interaction between the two functions reflexivity. Frank Knight recognized and explicated this element of unquantifiable uncertainty in a book published in 1921, but the Efficient Market Hypothesis and Rational Expectation Theory have deliberately ignored it. That is what made them so misleading.

Reflexivity sets up a feedback loop between market valuations and the so-called fundamentals which are being valued. The feedback can be either positive or negative. Negative feedback brings market prices and the underlying reality closer together. In other words, negative feedback is self-correcting. It can go on forever, and if the underlying reality remains unchanged, it may eventually lead to an equilibrium in which market prices accurately reflect the fundamentals. By contrast, a positive feedback is self-reinforcing. It cannot go on forever because eventually, market prices would become so far removed from reality that market participants would have to recognize them as unrealistic. When that tipping point is reached, the process becomes self-reinforcing in the opposite direction. That is how financial markets produce boom-bust phenomena or bubbles. Bubbles are not the only manifestations of reflexivity, but they are the most spectacular.

In my interpretation equilibrium, which is the central case in economic theory, turns out to be a limiting case where negative feedback is carried to its ultimate limit. Positive feedback has been largely assumed away by the prevailing dogma, and it deserves a lot more attention.

I have developed a rudimentary theory of bubbles along these lines. Every bubble has two components: an underlying trend that prevails in reality and a misconception relating to that trend. When a positive feedback develops between the trend and the misconception, a boom-bust process is set in motion. The process is liable to be tested by negative feedback along the way, and if it is strong enough to survive these tests, both the trend and the misconception will be reinforced. Eventually, market expectations become so far removed from reality that people are forced to recognize that a misconception is involved. A twilight period ensues during which doubts grow and more and more people lose faith, but the prevailing trend is sustained by inertia. As Chuck Prince, former head of Citigroup, said, “As long as the music is playing, you’ve got to get up and dance. We are still dancing.” Eventually a tipping point is reached when the trend is reversed; it then becomes self-reinforcing in the opposite direction.

Typically bubbles have an asymmetric shape. The boom is long and slow to start. It accelerates gradually until it flattens out again during the twilight period. The bust is short and steep because it involves the forced liquidation of unsound positions. Disillusionment turns into panic, reaching its climax in a financial crisis.

The simplest case of a purely financial bubble can be found in real estate. The trend that precipitates it is the availability of credit; the misconception that continues to recur in various forms is that the value of the collateral is independent of the availability of credit. As a matter of fact, the relationship is reflexive. When credit becomes cheaper, activity picks up and real estate values rise. There are fewer defaults, credit performance improves, and lending standards are relaxed. So at the height of the boom, the amount of credit outstanding is at its peak, and a reversal precipitates false liquidation, depressing real estate values.

The bubble that led to the current financial crisis is much more complicated. The collapse of the subprime bubble in 2007 set off a chain reaction, much as an ordinary bomb sets off a nuclear explosion. I call it a superbubble. It has developed over a longer period of time, and it is composed of a number of simpler bubbles. What makes the superbubble so interesting is the role that the smaller bubbles have played in its development.

The prevailing trend in the superbubble was the ever-increasing use of credit and leverage. The prevailing misconception was the belief that financial markets are self-correcting and should be left to their own devices. President Reagan called it the “magic of the marketplace,” and I call it market fundamentalism. It became the dominant creed in the 1980s. Since market fundamentalism was based on false premises, its adoption led to a series of financial crises. Each time, the authorities intervened, merged away, or otherwise took care of the failing financial institutions, and applied monetary and fiscal stimuli to protect the economy. These measures reinforced the prevailing trend of ever-increasing credit and leverage, and as long as they worked, they also reinforced the prevailing misconception that markets can be safely left to their own devices. The intervention of the authorities is generally recognized as creating amoral hazard; more accurately it served as a successful test of a false belief, thereby inflating the superbubble even further.

It should be emphasized that my theories of bubbles cannot predict whether a test will be successful or not. This holds for ordinary bubbles as well as the superbubble. For instance, I thought the emerging market crisis of 1997-98 would constitute the tipping point for the superbubble, but I was wrong. The authorities managed to save the system and the superbubble continued growing. That made the bust that eventually came in 2007-8 all the more devastating.

What are the implications of my theory for the regulation of the financial system?

First and foremost, since markets are bubble-prone, the financial authorities have to accept responsibility for preventing bubbles from growing too big. Alan Greenspan and other regulators have expressly refused to accept that responsibility. If markets can’t recognize bubbles, Greenspan argued, neither can regulators — and he was right. Nevertheless, the financial authorities have to accept the assignment, knowing full well that they will not be able to meet it without making mistakes. They will, however, have the benefit of receiving feedback from the markets, which will tell them whether they have done too much or too little. They can then correct their mistakes.

Second, in order to control asset bubbles it is not enough to control the money supply; you must also control the availability of credit. This cannot be done by using only monetary tools; you must also use credit controls. The best-known tools are margin requirements and minimum capital requirements. Currently, they are fixed irrespective of the market’s mood, because markets are not supposed to have moods. Yet they do, and the financial authorities need to vary margin and minimum capital requirements in order to control asset bubbles.

Regulators may also have to invent new tools or revive others that have fallen into disuse. For instance, in my early days in finance, many years ago, central banks used to instruct commercial banks to limit their lending to a particular sector of the economy, such as real estate or consumer loans, because they felt that the sector was overheating. Market fundamentalists consider that kind of intervention unacceptable, but they are wrong. When our central banks used to do it, we had no financial crises to speak of. The Chinese authorities do it today, and they have much better control over their banking system. The deposits that Chinese commercial banks have to maintain at the People’s Bank of China were increased 17 times during the boom, and when the authorities reversed course, the banks obeyed them with alacrity.

Third, since markets are potentially unstable, there are systemic risks in addition to the risks affecting individual market participants. Participants may ignore these systemic risks in the belief that they can always dispose of their positions, but regulators cannot ignore them because if too many participants are on the same side, positions cannot be liquidated without causing a discontinuity or a collapse. They have to monitor the positions of participants in order to detect potential imbalances. That means that the positions of all major market participants, including hedge funds and sovereign wealth funds, need to be monitored. The drafters of the Basel Accords made a mistake when they gave securities held by banks substantially lower risk ratings than regular loans: they ignored the systemic risks attached to concentrated positions in securities. This was an important factor aggravating the crisis. It has to be corrected by raising the risk ratings of securities held by banks. That will probably discourage loans, which is not such a bad thing.

Fourth, derivatives and synthetic financial instruments perform many useful functions, but they also carry hidden dangers. For instance, the securitization of mortgages was supposed to reduce risk through geographical diversification. In fact, it introduced a new risk by separating the interest of the agents from the interest of the owners. Regulators need to fully understand how these instruments work before they allow them to be used, and they ought to impose restrictions guard against those hidden dangers. For instance, agents packaging mortgages into securities ought to be obliged to retain sufficient ownership to guard against the agency problem.

Credit-default swaps (C.D.S.) are particularly dangerous. They allow people to buy insurance on the survival of a company or a country while handing them a license to kill. C.D.S. ought to be available to buyers only to the extent that they have a legitimate insurable interest. Generally speaking, derivatives ought to be registered with a regulatory agency just as regular securities have to be registered with the S.E.C. or its equivalent. Derivatives traded on exchanges would be registered as a class; those traded over-the-counter would have to be registered individually. This would provide a powerful inducement to use exchange traded derivatives whenever possible.

Finally, we must recognize that financial markets evolve in a one-directional, nonreversible manner. The financial authorities, in carrying out their duty of preventing the system from collapsing, have extended an implicit guarantee to all institutions that are “too big to fail.” Now they cannot credibly withdraw that guarantee. Therefore, they must impose regulations that will ensure that the guarantee will not be invoked. Too-big-to-fail banks must use less leverage and accept various restrictions on how they invest the depositors’ money. Deposits should not be used to finance proprietary trading. But regulators have to go even further. They must regulate the compensation packages of proprietary traders to ensure that risks and rewards are properly aligned. This may push proprietary traders out of banks, into hedge funds where they properly belong. Just as oil tankers are compartmentalized in order to keep them stable, there ought to be firewalls between different markets. It is probably impractical to separate investment banking from commercial banking as the Glass-Steagall Act of 1933 did. But there have to be internal compartments keeping proprietary trading in various markets separate from each other. Some banks that have come to occupy quasi-monopolistic positions may have to be broken up.

While I have a high degree of conviction on these five points, there are many questions to which my theory does not provide an unequivocal answer. For instance, is a high degree of liquidity always desirable? To what extent should securities be marked to market? Many answers that followed automatically from the Efficient Market Hypothesis need to be re-examined.

It is clear that the reforms currently under consideration do not fully satisfy the five points I have made, but I want to emphasize that these five points apply only in the long run. As Mervyn King explained, the authorities had to do in the short run the exact opposite of what was required in the long run. And as I said earlier, the financial crisis is far from over. We have just ended Act II. The euro has taken center stage, and Germany has become the lead actor. The European authorities face a daunting task: they must help the countries that have fallen far behind the Maastricht criteria to regain their equilibrium while they must also correct the deficiencies of the Maastricht Treaty which have allowed the imbalances to develop. The euro is in what I call a far-from-equilibrium situation. But I prefer to discuss this subject in Germany, which is the lead actor, and I plan to do so at the Humboldt University in Berlin on June 23. I hope you will forgive me if I avoid the subject until then.

Read more: http://www.businessinsider.com/george-soros-we-are-just-entering-act-2-of-the-crisis-and-were-totally-screwed-2010-6#ixzz0rHQHyCpg

Soross: Mēs tikko esam iegājuši krīzes otrajā cēlienā...

Miljardieris investors Džordžs Soross norādījis, ka mēs tikko esam iegājuši krīzes otrajā cēlienā, jo Eiropas fiskālās nedienas pasliktinās un valdības ir spiestas samazināt budžeta deficītus, kas var iegrūst globālo ekonomiku atpakaļ lejupslīdē, ziņo Bloomberg.

«Finanšu sistēmas sabrukums, kā mēs zinām, tas ir reāli, un krīze ir tālu no beigām,» viņš sacījis konferencē Vīnē, piebilstot: «Patiešām, mēs tikko esam iegājuši drāmas otrajā cēlienā.»

79 gadus vecais Dž. Soross uzskata, ka pašreizējā situācija pasaules ekonomikā ir biedējoši atgādinoša par pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Viņš norādījis, ka valdības ir spiestas samazināt savus budžeta deficītus laikā, kad ekonomiskā atlabšana ir vāja.

«Kad finanšu tirgi sāka zaudēt uzticību valsts parādam, Grieķija un eiro nokļuva uz centrālās skatuves, bet ietekme varētu būt jūtama visā pasaulē,» sacījis miljardieris.

Bloomberg atgādina, ka Dž. Sorosa veiksmes pamatā ir tieši viņa prognozes. Viņa firma Soros Fund Management LLC pārvalda aptuveni 25 miljardus ASV dolāru.

Kredītsaistību neizpildes mijmaiņas līgumi, kuru mērķis ir aizsargāt obligāciju turētājus pret defolta risku, ir bīstami un «licence nogalināt», sacījis Dž. Soross.

Latvija atbalsta finanšu piramīdas principus.

No starptautiskā aizdevuma Latvija visvairāk tērējusi valsts parāda atmaksai. Tas ir augstākā mērā muļķīgi - aizņemties, lai samaksātu procentus un aizdevumu. Klasisks piramīdas princips. Valsts maksā % uz %. Tam nav nākotnes. Būs viens brīdis, kad nevarēs aizņemties un maksāt procentu procentu procentus. Ekonomikas pieaugums nenodrošina tik ātru pieaugumu kā pieug & maksājumi. Maksājot % netiek attīstīta valsts ekonomika. Aicinu apturēt jebkurus ārējos maksājumus un parādus - vizmaz % maksājumus un investēt šos līdzekļus ekonomikā. Es kā LR pilsonis šodien tieku konkrēti apzagts.
Procentu procentu procentu u.t.t. maksājumi. Tā ir ilūzija, ka tuvākā laikā gaidāma ekonomiskās situācijas uzlabošanās. Kamēr Valsts maksās ārējos un citus parādus, tikmēr visi esošie naudas līdzekļi un vēl neesošie (nākotnes) ieņēmumi tiks novirzīti parādu un % maksājumiem.

Redrawing the map

The European map is outdated and illogical. Here's how it should look

Apr 29th 2010 | From The Economist online

PEOPLE who find their neighbours tiresome can move to another neighbourhood, whereas countries can’t. But suppose they could. Rejigging the map of Europe would make life more logical and friendlier.

Britain, which after its general election will have to confront its dire public finances, should move closer to the southern-European countries that find themselves in a similar position. It could be towed to a new position near the Azores. (If the journey proves a bumpy one, it might be a good opportunity to make Wales and Scotland into separate islands).

In Britain’s place should come Poland, which has suffered quite enough in its location between Russia and Germany and deserves a chance to enjoy the bracing winds of the North Atlantic and the security of sea water between it and any potential invaders.

Belgium’s incomprehensible Flemish-French language squabbles (which have just brought down a government) are redolent of central Europe at its worst, especially the nonsenses Slovakia thinks up for its Hungarian-speaking ethnic minority. So Belgium should swap places with the Czech Republic. The stolid, well-organised Czechs would get on splendidly with their new Dutch neighbours, and vice versa.

Belarus, currently landlocked and trying to wriggle out from under Russia’s thumb, would benefit greatly from exposure to the Nordic region, whose influence played a big role in helping the Baltics shed their Soviet legacy. So it should move northwards to the Baltic, taking the place of Estonia, Latvia and Lithuania. These three countries should move to a new location somewhere near Ireland. Like the Emerald Isle, they have bitten the bullet of “internal devaluation”, regaining competitiveness by cutting wages and prices, rather than taking the easy option of depreciating the currency, or borrowing recklessly as Greece has. The Baltics would also be glad to be farther away from Russia and closer to America. Amid the other moves, Kaliningrad could shift up the coast towards Russia, ending its anomalous status as a legacy exclave of the second world war and removing any possibility of future Russian mischief-making about rail transit.

Into the slots vacated by Poland and Belarus should come the western and central parts of Ukraine. Germany, with the Ukrainian border now only 100km from Berlin, would start having to take the country’s European integration seriously. The Ukrainian shift would allow Russia to move west and south too, thus vacating Siberia for the Chinese, who will take it sooner or later anyway.

Next comes some reordering of the Balkans. Macedonia, Albania and Kosovo should rotate places, with Macedonia taking Kosovo’s place next to Serbia, Kosovo moving to Albania’s slot on the coast, and Albania shifting inland. Paranoid Greek fantasies about territorial claims from the deluded Slav irredentists from the north would evaporate. Bosnia is too fragile to move and will have to stay where it is.

Switzerland and Sweden are often confused. So it would make sense to move Switzerland north, where it would fit neatly into the Nordic countries. Its neutrality would go down well with the Finns and Swedes; Norway would be glad to have another non-EU country next door.

Germany can stay where it is, as can France. But Austria could shift westwards into Switzerland’s place, making room for Slovenia and Croatia to move north-west too.* They could join northern Italy in a new regional alliance (ideally it would run by a Doge, from Venice). The rest of Italy, from Rome downwards, would separate and join with Sicily to form a new country, officially called the Kingdom of Two Sicilies (but nicknamed Bordello). It could form a currency union with Greece, but nobody else.

* A welcome side-effect of these changes will be to make space for previously fictional creations such as Anthony Hope's Ruritania, Hergé's Syldavia and Borduria, and Vulgaria, the backdrop for “Chitty Chitty Bang Bang”.

Raubini: lielāka, bīstamāka krīze ir tepat aiz stūra

Valstu parādu krīze pasliktināsies un problēmas radīsies arī lielākām ekonomikām, piemēram, ASV un Japānai, kur fiskālā politika ir uz neilgtspējīga ceļa, uzskata Ņujorkas Universitātes ekonomikas profesors Nouriels Raubini, kurš paredzēja arī kredītu krīzes sākšanos, vēsta cnbc.com.

N. Raubini rakstījis - viņš baidās, ka nespēja gūt mācību no kredītu krīzes, nozīmē, ka lielāka un bīstamāka krīze ir tepat aiz stūra.

«Tiek daudz runāts par labāku finanšu sistēmas regulējumu un uzraudzību, bet finanšu nozare ir atgriezusies ierastajā biznesā,» norādījis ekonomists, akcentējot risku, kādu uzņemas nozarē strādājošie, kā arī baņķieru un treideru «nepiedienīgās» prēmijas. Viņš arī rakstījis, ka finanšu nozare lobē pret labāku regulējumu un uzraudzību.

«Valdības runā par reformām, bet gandrīz neviena tās nav īstenojusi,» norādījis N. Raubini.

Viņš arī paudis viedokli, ka tie, kuri saka, ka nav iespējams redzēt tuvojošos aktīvu burbuli, runā aplamības. Tā saukto burbuļu tuvošanos esot viegli ieraudzīt un tiem ir līdzīgas īpašības jau kopš tulpju krīzes Nīderlandē 17.gadsimtā.

«Aktīvu burbulis - bieži nekustamā īpašuma vai akciju tirgos, vai jaunā nozarē - noved pie finanšu eiforijas, pārmērīgas riskēšanas un pārmērīga parāda uzkrāšanās. Šīs fāzes ceļveži - aktīvu uzplaukums un burbulis, kam seko eventuāls bankrots un sabrukums - ir ļoti labi paredzami, ja paskatās uz ekonomiskajiem un finanšu rādītājiem, kas parāda šādu pārmērību veidošanos,» norādījis N. Raubini.

Viņš rakstījis, ka problēma ir tā, ka burbuļa fāzē eiforija pārņem gandrīz ikvienu, izņemot dažus kritiski noskaņotus analītiķus: gan mājsaimniecības, gan finanšu institūcijas, gan investorus un valdības. Visus, kuri gūst peļņu no burbuļa, ieskaitot Ponzi shēmotājus.

Augļošanai - NĒ!!!

Vai nav pienācis laiks veidot jaunas ekonomikas progresa formas..Aicinu pieņemt likumu, kurā tiek aizliegta naudas aizdošana un aizņemšanās uz procentiem. Aicinu aizliegt augļošanu. Aizdošana - nevis lai gūtu peļņu no aizdošanas procesa, bet ar mērķi - lai radītu vērtības. Aizdošanas jaunā un progresīvā forma - tiešās investīcijas procesos un produktu atīstībā. Piedāvāju virzīt naudas resusrsus tiešajās investīcijās - procesos. Tā vairs nav augļošana. Šādā veidā pievienoto vērtību iegūst realizējot gala produktu - pakalpojumu vai preci.

Pārdomas - Par ko es balsošu?

Es noteikti nebalsošu ne par LPP, LC, ne par TP un noteikti nebalsošu par tiem, kas šobrīd ir Saeimā un ap tiem. Balsošu par valsts un sabiedrības pašpietiekamības principiem, nevis par izdevumiem, kas saistīti ar ierēdņu un partiju uzturēšanu. Balsošu par valsts un pašvaldību ierēdniecības izdevumu samazināšanu vismaz par 70%. Balsošu par LR finansu sistēmas radikālu reorganizāciju - ārējo LR parādsaistību jebkuru izmaksu apturēšanu līdz brīdim, kad netiek piedzīti zaudējumi no korumpētiem ierēdņiem un iesaistītām komercsabiedrībām. Balsošu par Jubileju - LR pilsoņu parādsaistību daļēju atlaišanu un šo saistību pārnešanu uz finansu institūcijām - bankām. Un kā galvenais - balsošu par valsts pārvaldes sistēmas reorganizāciju - no pārstāvniecības demokrātijas, kura uz doto brīdi nepārstāv manas intereses...uz tiešo demokrātiju - sistēmu, kurā pilsoņi kopumā pieņem lēmumus. Domāju, ka tehnoloģijas šodien mums to atļauj.
KURŠ VAR PIEDĀVĀT TO, PAR KO ES VĒLOS BALSOT???? Pagaidām neviens. Kurš būs pirmais?

Непосредственная демократия

Непосредственная демократия (прямая демократия) — форма политической организации и устройства общества, при которой основные решения инициируются и принимаются непосредственно гражданами; прямое осуществление принятия решений самим населением общего и местного характера; непосредственное правотворчество народа. Может существовать как отдельная целостная форма (Древняя Греция V и IV веков до н. э.), так и в виде самостоятельно-встроенного элемента в другие демократические системы.

Характеристика непосредственной демократии

По формулировке, данной профессором М. Ф. Чудаковым:

непосредственная демократия — это совокупность способов и форм, при помощи которых личность или коллектив могут самостоятельно включаться в процесс принятия общеобязательных решений, либо участвовать в формировании и функционировании представительной системы, либо оказывать влияние на выработку государственной политики.

Характерной чертой прямой демократии является использование гражданского населения (граждангосударства), которое несёт прямую ответственность за принятие и исполнение принимаемых решений.

Варианты и направления для инициирования вопросов могут исходить как от отдельных граждан так и целых групп (партии, общественные или хозяйственные объединения, органы местного и государсвенного управления).

Преимуществом прямой демократии является быстрая постановка и принятие конкретных решений на уровне отдельных небольших групп общества (вопросы местного и частного характера).

Недостатком прямой демократии являются сложность с её применением на больших территориях: сложность формирования вопросов, увеличение сроков на согласование вопросов и проведения голосования.

Соотношение непосредственной демократии и представительной

Непосредственную демократию отличают от представительной демократии где осуществление законодательных и контрольных функций производится через избранные народом представительные органы и специальные институты.

Главными особенностями представительной демократии является передача определенных функций (полных или частичных) законотворчества и контроля со стороны граждан - представительным органам. В отличии от прямой демократии - это позволяет наиболее быстро решать глобальные стратегические вопросы общего характера.

Главными недостатками выборной представительной демократии по сравнению с прямой — подверженность коррупции, борьба за власть и контроль за финансовыми потоками, манипуляции общественным мнением и частым нарушением Прав и Свобод Человека при недостаточной защите их в законодательстве государств.

В политической истории встречались ситуации использования институтов непосредственной демократии в ущерб представительной и наоборот.

В идеальной форме представительная демократия существует только в ограниченном круге развивающихся государств, современная тенденция построения наиболее развитых обществ предполагает встроенный в нее институт прямой демократии, уровень которой в каждом отдельном случае имеет специфические особенности.

На базе политического опыта Пятой республики во Франции была разработана политико-правовая теория плебисцитарной демократии. Согласно ей условия существования высокоразвитого индустриального общества требуют концентрации всей политической и административной власти в руках динамичного общенационального лидера («сильного» президента) и подчинённого ему высокопрофессионального бюрократического аппарата. В интересах обеспечения полной политической стабильности президент должен опираться не на «деградирующие» парламентские учреждения, а непосредственно на волеизъявление нации, выражаемое через плебисциты^[1]. (посредством которых избирается президент и проводятся предложенные им важнейшие решения)

Why societies collaps? Jared Diamond

http://www.ted.com/talks/jared_diamond_on_why_societies_collapse.html

Why do societies fail? With lessons from the Norse of Iron Age Greenland, deforested Easter Island and present-day Montana, Jared Diamond talks about the signs that collapse is near, and how -- if we see it in time -- we can prevent it.

What is Society?

When you start to delve into the question "what is society" you will realize that this is indeed a very deep subject. There is no one answer because a society is not a thing that can be easily explained in one or two sentences. In fact, this could actually be a topic for a thesis by a graduate student in philosophy and it would take many volumes to include all the possible answers. Let's start by looking at what we consider to be a society.

In our daily lives, a society is the place where we live. It is made up of the government, the education system, the health care and the many occupations that people have. Each and every person is an important part of a society because each one has something to contribute. It is a very broad concept that is often broken down into different segments or facets of life. Within a society, there are smaller societies or groups of people who have a particular goal or ambition. These could be government agencies, groups of students or groups raising money for a cause.

There are also other factors that separate smaller societies from one another. These include culture, language, race, and religion. Within a society, there can be many different cultures. If you look at the whole world as one society, you can easily realize just how many differences there are. Even within a country, city or town, you have numerous differences and you can even have different societies within a neighborhood. The neighborhood of a city could be an ethnic society all its own.

In the larger frame of things, all these societies interact with one another on a daily basis bringing new ideas and ways of doing things. Customs transfer from one culture to another, immigrants become assimilated within a society and people react with violence when a part of their society is threatened. All of these things make up a society, which is more of a quality than a thing.

If you are intersted in social issues and society or have articles to distribute on social issues visit our Society section Social Issues issues section for more in-depth resources. Free Article Distribution

Article Source: http://EzineArticles.com/?expert=Jordi_Shoman

Jānis Ošlejs: Atdot vai neatdot. Īslandiešu parādu neatmaksāšanas pamācošais piemērs

Pagājušomēnes kļuva zināms, ka Īslandes, kārtīgas un godīgas Ziemeļvalsts, pilsoņi nevēlas pildīt savas starptautiskās saistības, - Īslandes prezidents Olafurs Ragnars Grimsons paziņoja, ka neparakstīs likumprojektu par kompensācijām Lielbritānijas un Nēderlandes pilsoņiem, kas zaudēja savus depozītus bankrotējušās Īslandes bankas Landsbanki Nēderlandes un Lielbritānijas struktūrvienībā Icesave. Tā vietā īslandieši ar referenduma palīdzību gatavojas lemt, vai tie atdos vai neatdos naudu saviem kreditoriem. Parādu "aizbalsošana prom" ar referenduma palīdzību ir jauna neatdošanas forma, tāpēc ir vērts saprast, gan kāpēc Īslandei ir jāatdod parādi, gan kāds ir pamatojums to neatdošanai. Lai arī šāda parādu nemaksāšana var šķist pārsteidzoša, būtībā tā nudien nav jauna parādība.

Problēmas ar neatdotiem parādiem laikam ir tikpat vecas kā kredīts pats. Jau Babilonijā bija attīstīti sarežģīti naudas kontrakti un kredīti, kas radīja intensīvu saimniecisko darbību. Un jau Babilonijā cilvēki novēroja, ka kredīts var radīt burbuļus un "gaisa dārzus". Īpaši norūpējušies babilonieši bija par augļu procentu iespaidu uz ekonomiku. Procentu maksājums pārdala naudu par labu kreditoriem. Ja naudas daudzums ir galīgs, bet no tās jānomaksā procentu augļi, drīz vien kreditoriem pieder arvien lielāka kopprodukta daļa. Ja vienam naudas ir vairāk, tad otram arvien mazāk, līdz ar to dažiem parādniekiem naudas parādu atdošanai vairs nepietiek. Nespējot samaksāt, tie aizņemas, lai atdotu, tātad maksā procentus dubultā. Divtik lieli procenti tikai paātrina naudas aizplūdi pie kreditoriem, un nu kredītņēmējam tās palicis vēl mazāk. Vēlreiz aizņemoties, lai atdotu, nu jau procentu maksājums ir dubults no dubulta jeb četrkāršojies. Četrkāršotā dubultojums ir astoņkārtīgs, astoņkārtīgā procenta dubultojums sešpadsmitkārtīgs - saliktie procenti aug ģeometriskā progresijā. Ja salikto procentu vai pārlieka kredītu īpatsvara ekonomikā dēļ par kredītu maksājamie procenti sāk augt ātrāk nekā ekonomika, drīz visa nauda pieder tikai kreditoram. Kā savietot nepieciešamību radīt kredītu, lai padarītu par iespējamu aizņemšanos industriālam progresam, ar saprātīgu balansu ienākumu vienlīdzībā un brīvības nodrošināšanā?

Babilonijas un citu Tuvējo Austrumu valstu pieeja laika posmā no 2500. līdz 300. gadam p.m.ē. bija, varu pārņemot jaunam ķēniņam vai ekonomikai nonākot sarežģītā stāvoklī, norakstīt visus parādus. Pavalstnieki bez parādiem nozīmēja, ka jaunais valdnieks varēja nodrošināt augošu ekonomiku, izmantojot privāto iniciatīvu, jo ekonomikas subjekti bija brīvi un kredītspējīgi. Tāpat neveidojās pārlieku bagātas dzimtas, kas uzurpētu ekonomisko varu un sāktu oligarhiski apdraudēt pašu ķēniņu, bet ekonomikā arvien bija iespējas attīstībai. Vairāki ekonomikas vēsturnieki uzskata, ka kādā brīdī bagāto kreditoru intereses Babilonijā ņēma virsroku pār sabalansētu attīstību un pārlieko procentu maksājumu slogs sagrāva civilizāciju; iespējams, Bābeles Tornis simbolizēja nekustamā īpašuma buma maksimumu, gluži kā Dubajā tikko atklātais Burj Dubai debesskrāpis bija skaists akords tās bankrotam.

Izmantojot babiloniešu izstrādāto un citu valstu aprobēto sistēmu, arī Jēzus Bībelē piedāvā saimnieciskās dzīves atjaunotni. Savā pirmajā sprediķī (Lūkas 4:14-30) Jēzus sola visiem tā Kunga Žēlastības gadu, kas ebreju tradīcijā nozīmētu vispārēju parādu atlaišanu. Tomēr kristietības doktrīnā tika izlemts izvairīties no pārlieko parādu problēmas, nevis tos ik pa laikam norakstot, bet bremzējot to izsniegšanu. Noliedzot augļošanu, tika cerēts radīt stabilu ekonomiku, bez Babilonas pārmērībām, balstoties, piemēram, uz šiem izjustajiem vārdiem (Ecehiēla 18:13): "Kas naudu aizdod un plēš augļus, - vai tad tāds cilvēks lai dzīvotu? Nē, tam nebūs dzīvot. Tādēļ ka viņš darījis visas šīs negantības, tam jāmirst, viņa asinis lai nāk pār viņu." Šādā ekonomikā nebija iespējams, ka procentu augļi pārvērtīs kredītu verdzībā, tāpēc neatdots parāds varēja izveidoties tikai tad, ja parādnieks naudu notrieca. Līdz ar to pamatoti bija viduslaiku parādu cietumi, kuros likt amorālus līdzpilsoņus. Tomēr bez kredīta ekonomika stagnē, tāpēc pamazām stingrā antiaugļošanas doktrīna sāka bālēt un kredīts atsāka sūkties viduslaiku sabiedrībā, ātri parādot savu spēju nodrošināt strauju izaugsmi.

Nācijām saredzot, cik strauji var attīstīties kapitālismā, viduslaiku striktās normas tika atmestas, un mūsdienu kapitālismā uz procentiem aizdotu naudu izmanto ārkārtīgi plaši. Tomēr mūsdienu ekonomiskās iekārtas radītāji labi apzinājās, ka uz procentiem uzliktu procentu apjoms aug ģeometriskā progresijā un ir teorētiski neatmaksājams, tāpēc, lai novērstu parādu verdzību, kas varētu rasties no biznesa kļūmes, izdomāja bankrota konceptu.

Bankrots ir individuāli piemērota parādu atlaišana, ja aizņēmējs nonācis naudas atdošanas grūtībās. Tas noņem risku un līdz ar to padara iespējamus lielizmēra uzņēmumus un spekulācijas - kapitālisma dzinējspēku. Nudien, kapitālisms bez bankrota ir gluži kā kristietība bez elles - neiedomājams savienojums! Uzņēmējs bieži aizņemas miljonus kredītiestādēs. Tomēr ir labi zināms, ka ne tuvu ne visi biznesi ir sekmīgi. Nesekmīgas darbības rezultātā, nokļuvis miljonu lielos parādos, nelaimīgais nespētu tos atdot līdz mūža galam. Zinot šādu perspektīvu, neviens neuzsāktu savu biznesu. Bez iespējas bankrotēt mums būtu jāaizliedz kredīts kā parādu verdzību radošs, taču tas vienlaikus padarītu neiespējamu kapitālistiskās attīstības progresu.

Mūsdienu kapitālisma sistēmās individuāls bankrots un parādu norakstīšana ir ļoti plaši izplatīta parādība. Ik gadus bankrotē 1, 1 līdz 1, 5 miljoni amerikāņu, no vienkārša melnstrādnieka līdz Nikolasam Keidžam, bankrotu un līdz ar to parādu norakstīšanu ir pārdzīvojis gan General Motors un American Airlines, gan Texaco, SAAB un spožākās bankas. Pat gluži maksātspējīgas firmas bieži nodala un bankrotam pakļauj kādas savas daļas, piemēram, pametot neveiksmīgu nekustamā īpašuma projektu līdzīgi, kā to dara Amerikas hipotēku ņēmēji un pat bankas pašas.

Gluži tāpat, valstīm kļūstot par aizņemšanās subjektiem, tās var kļūt nespējīgas atdot parādus un bankrotēt. Valsts bankrots var iestāties, vai nu valstij pašai uzņemoties pārliekus parādus, kā Grieķijā, vai tai nespējot segt savas garantijas privātajam sektoram, kā Īslandē un Latvijā. Valstij pasludinot maksātnespēju, tiek izvērtēts tās dziļums un parādi daļēji norakstīti. Tā, piemēram, Argentīna pēc 2001. gada valūtas krīzes uzspieda valsts kreditoriem 85 procentu atlaidi. Pasaulē nav gandrīz nevienas valsts, kas savulaik nebūtu bankrotējusi. Pagājušajā gadsimtā Eiropā vien notika 16 valstu bankroti, 19. gadsimtā Spānija pat pamanījās bankrotēt 6 reizes pēc kārtas! Kad pasaules ekonomikai uzbrūk lielāki satricinājumi, valstu maksātnespēja bieži kļūst masveidīga. Laikā starp 1820. un 1840. gadu, kā arī 20. gadsimta 50. gadu sākumā aptuveni puse pasaules valstu kavēja norēķinus ar kreditoriem. Reta valsts ir sasniegusi labklājību un industrializējusies, pa ceļam vairākas reizes nebankrotējot. Eiropā ne reizi maksātnespēju nav pasludinājušas tikai Skandināvijas valstis, Beļģija un Holande, tomēr tajās visās ir bijuši augstas inflācijas viļņi, kas arī ir parādu norakstīšanas veids. Āfrikā ne reizi nav bankrotējusi tikai Maurīcija, Latīņamerikā nekad nebankrotējušu valstu nav vispār, bet Āzijā tādas ir sešas, ja ieskaita Koreju, kura krīzes laikā 1997. gadā nebankrotēja tikai tāpēc, ka saņēma lielu SVF atbalstu.

Ja karalis nevēlas bankrotēt tieši, atsakoties maksāt daļu parādu, un nevēlas pacelt nodokļus līdzpilsoņiem, lai atdotu valsts parādus, jo baidās, ka ekonomika sāks bremzēties, tad trešā, visizsmalcinātākā, izvēle ir zelta satura mazināšana monētās. Karalim paliek vairāk zelta, pilsoņiem vairāk monētu un zemāki nodokļi, stimulējot ekonomiku. Neskaitot bagātīgo pieredzi viduslaikos, kopš 1970. gada vien pasaulē ir notikuši jau 188 šādi devalvācijas gadījumi.

Amerikas Savienotās Valstis izmēģināja maksājumu pārtraukšanu Pilsoņu kara laikā, tomēr nākošajā lielajā krīzē izlēma samazināt dolāra zelta saturu, proti, devalvēt valūtu 1933. gadā un vēlreiz Niksona laikā, un tad caur nepārtrauktu inflāciju radot arvien uz leju peldošu kursu, kas pazemina dolāra vērtību un nepārtraukti pārdala ASV parādu par labu pašai ASV. No 1976. gada līdz 2006. gadam ASV šādā veidā norakstīja sev par labu ārējo parādu 28 procentu no IKP apmērā. Federālo Rezervju priekšsēdētāja Bena Bernankesa vadībā veiktā "kvantitatīvā atvieglināšana" jeb naudas drukāšana masīvos apmēros ir šīs politikas paātrinājums. Protams, tas iespējams tikai tāpēc, ka pārējā pasaule aizdod Amerikai dolāros - "kosmiski pārmērīga privilēģija", kā savulaik to nosauca Francijas finanšu ministrs Valerī Žiskārs d'Estēns.

Valstij piederošs uzņēmums ir atsevišķa saimnieciska vienība. Gluži kā privātais uzņēmums, arī šāds var bankrotēt, lai gan valsts joprojām ir maksātspējīga - tas no valsts ir saimnieciski atdalīts. Dubajas emirāts nesen paziņoja, ka tam piederošā Dubai World, kas ir emirāta ļoti lielas daļas būvniecības attīstītājs, finanses negarantēs ar valsts naudu (lai novērstu saistību nepildīšanu, tam gan vēlāk palīdzēja kaimiņu Abu Dabi emirāts).

Analoģisks princips ir attiecināms arī uz valstij piederošu banku. Kad Kazahstānas valsts pārņēma banku BTA (nekādas saistības ar latviešu apdrošinātāju), kas bija iekļuvusi līdzīgās grūtībās kā mūsu Parex, tā uzspieda bankas kreditoru apvienībai (t.s. sindicētajiem kreditoriem) parādu atlaišanu 66 procentu apmērā, sakot, ka valsts pienākums nav segt privāta biznesa zaudējumus, bet tikai nodrošināt banku sistēmas stabilitāti. Protams, kreditori šādos brīžos nav priecīgi. Viens no BTA kreditoriem bija amerikāņu banka Morgan Stanley. Tā kategoriski uzstāja uz parāda atmaksu pilnā apmērā, ieteica to dzēst no Kazahstānas valsts līdzekļiem un draudēja panākt visas Kazahstānas banku sistēmas bankrotu. Kā precīzi norādīja Financial Times komentētājs, bijušais ERAB bankas direktors Vilems Buitlers, šāda prasība bija negodīga. "Mūlis caur saulesbrillēm varēja redzēt, ka Kazahstānā ir nekustamā īpašuma burbulis," un to noteikti pirms naudas aizdošanas skaidri redzēja arī Volstrītas baņķieri ar zinātņu doktora grādiem. Morgan Stanley aizdeva Kazahstānas bankām, apzinoties risku. Kā jau kapitālismā pienākas - ja aizdevums drošs, peļņa maza, risks lielāks - arī augļi lielāki. Augstā likme nozīmēja, ka Morgan Stanley apzinās risku zaudēt naudu. Protams, visjaukāk ir saņemt gan paaugstinātu peļņu, gan panākt, ka vienkāršie kazahi caur nodokļiem sedz zaudējumus.

Eiropas konkurences komisāre Nellija Krūsa uzstāj, ka, ja banka saņem valsts atbalstu, tad zaudējumi ir jāsedz nevis nodokļu maksātājiem, bet bankas akcionāriem un kreditoriem. Ja nodokļu maksātāji vienkārši sedz bankas kreditoru prasības, tad šādi kreditori gūst negodīgu atbalstu. Kā precīzi norādīja Vilems Buitlers, tā ir valsts nozagšana - kapitālisms peļņā, bet sociālisms zaudējumos. Citiem vārdiem, šādos apstākļos nebankrotēt ir negodīgi.

Pēc Parex bankrota Latvijas pārrunu vedēji Parex kreditoru bankām, Parex eiro obligāciju turētājiem un Kargina kungam un Krasovicka kungam apsolīja izmaksāt visu summu, tā pārkāpjot gan ES godīgas konkurences nosacījumus, gan vispārpieņemtu praksi, turklāt liekot Latvijas nodokļu maksātājiem segt privātus zaudējumus un ļaujot banku apvienībai nozagt Latvijas valsti. Šo parādu nevajadzēja atmaksāt, vismaz noteikti ne pilnībā, un tas nekādi nebūtu ietekmējis Parex spēju turpināt darbu. Tāpēc Starptautiskais Valūtas fonds savā pēdējā ziņojumā pieprasa Latvijas valdībai "pārtraukt procentu maksājumus subordinētajiem parādiem" (t.i., Kargina un Krasovicka depozītiem un banku apvienības kredītiem Parex), "kas ņemti pirms valdības ieguldījumiem bankas pamatkapitālā".

Bankroti ir vajadzīgi, lai sistēma attīrītos, tomēr pārlieks bankrotu daudzums ir kaitējošs. Īpaši lielu kaitējumu ekonomikai var izraisīt banku bankroti. Bankas ir ļoti nestabili uzņēmumi, jo tām pašām pieder tikai 3 līdz 5 procenti naudas (investīciju bankās) vai 8 līdz 12 procenti naudas (depozītus pieņemošās bankās), ar kuru tās operē, atšķirībā no, piemēram, rūpniecībā pieņemtiem 25 līdz 40 procentiem. Pašu kapitāls 8 procentu apmērā no aizdotajiem kredītiem nozīmē, ka, ciešot no izsniegtajiem kredītiem tikai 8 procentus lielus zaudējumus, banka jau ir pazaudējusi visu savu naudu. Pat nelieli zaudējumi bankas padara maksātnespējīgas. 19. gadsimtā kapitālistiskās valstis piedzīvoja vairākus banku bankrotu viļņus, kurus pastiprināja noguldītāju bailes zaudēt depozītus. Pie pirmajām briesmām metoties izņemt savu naudu, tie padarīja visu banku sistēmu nestabilu.

Šāda situācija bija nepieņemama. Tāpēc blakus stabilitāti garantējošajai centrālo banku sistēmai tika izveidota valsts garantiju sistēma noguldījumiem. Valsts noteica, ka visi depozīti bankā līdz zināmam līmenim (šodien Latvijā - 50 000 EUR) tiks atdoti arī bankas bankrota gadījumā. Summas virs 50 000 EUR un bankai citu banku aizdotie kredīti netiktu garantēti, un bankrota gadījumā vienkārši tiek norakstīti. Garantējot depozītus, bet ne bankai izsniegtos kredītus, valsts balansē banku sistēmas stabilitāti ar pārlieka sloga radīšanu nodokļu maksātājiem.

Banku depozīti tiek garantēti visās Eiropas Savienības valstīs, turklāt nolūkā nodrošināt vienu no ES pamatbrīvībām - brīva kapitāla plūsmu - ES valstis garantē depozītu noguldījumu izmaksu arī citu valstu noguldītājiem. Īslande ietilpst Eiropas ekonomikas zonā (EEZ), kas ir atvieglots ES iekšējā tirgus variants, un arī ir apņēmusies garantēt citu ES valstu pilsoņu depozītus savā valstī.

Īslandes bankas izmantoja šo valsts garantiju, lai piesaistītu sev depozītus zem Icesave zīmola, bet iegūto naudu ieguldīja spekulācijās Volstrītā, firmu uzpirkšanā Lielbritānijā (vairākas lielas mazumtirdzniecības ķēdes, piemēram, Woolworth), Latvijā (Laima, Gutta, Depo utt.) un bezmērķīgos patēriņa kredītos savai vidusšķirai. Līdz ar pasaules ekonomikas krīzi Īslandes bankas kļuva maksātnespējīgas. Valdība tās pārņēma, bet atteicās apmaksāt jebkuras citas saistības izņemot depozītus. Taču arī valsts garantētie depozīti, kuru drošību Īslande bija vēlreiz apsolījusi, iestājoties EEZ, kopumā sastādīja milzīgu summu - 3, 8 miljardus eiro.

Īslandes parlaments apstiprināja lēmumu tos atmaksāt, kad ekonomika būs sasniegusi vismaz 2008. gada līmeni, bet ne ātrāk kā 2016. gadā, un noteica, ka atmaksas ikgadējais apmērs nevar būt lielāks par 6 procenta daļām no izaugsmes virs 2008. gada IKP lieluma, maksājot ne ilgāk kā 15 gadus. Tomēr īslandiešiem šķiet, ka pat šādi noteikumi ir pārāk piekāpīgi pret kreditoriem, un ceturtdaļa salas iedzīvotāju ir pieprasījusi referendumu par šo jautājumu, ko valsts prezidents nesen arī ir izsludinājis.

Īslandes gadījums ir īpašs nevis tāpēc, ka tā atteicās maksāt savu banku kreditoriem (tā ir ierasta prakse, kuru pat ierasti uzspiež SVF un Pasaules Banka), bet gan tāpēc, ka tā atsakās atmaksāt depozītus. Pirmo reizi kopš 20. gadsimta 20. gadiem valsts parādu atmaksa tiek saistīta ar tās izaugsmi, un šis ir pirmais gadījums ES un EEZ, kad netiek atmaksāti valsts garantēti depozīti. Tāpēc tādas lielās kreditorvalstis kā Lielbritānija uzreiz sāka draudēt, ka Īslandi nekad neuzņems ES, izslēgs no starptautiskās banku sistēmas utt. Tomēr vadošie mediju komentētāji, piemēram, The Economist sleja "Buttonwood"¹ atzīst, ka šoreiz sava daļa taisnības ir arī īslandiešiem.

Var teikt, ka Īslande, kas nemaksā pat likumā paredzētās saistības depozītu turētājiem, un Latvija, kas atmaksā pat bankai izsniegtos kredītus, ko pienācās samazināt, ir divu ekstrēmu rīcību pretpoli. Latvijas valdība acīmredzot cer, ka pārējā pasaule novērtēs latviešu godīgumu un kārtīgo raksturu un atsāks mūs kreditēt, tā ieliekot pamatu ekonomikas izaugsmei. Diemžēl finanšu tirgu analītiķi labi saprot, ka valstis bankrotē nevis vāja rakstura dēļ, bet tāpēc, ka nespēj norēķināties. Kazahstānas lēmums neatdot BTA kreditoriem viņu naudu uzlabo Kazahstānas maksātspēju, Latvijas lēmums atmaksāt visus ārvalstu kredītus pasliktina Latvijas maksātspēju. Tāpēc starptautiskajos tirgos varbūtība, ka Latvija neatdos savus parādus, mērīta kā CDS² indekss, tiek vērtēta kā divreiz lielāka nekā Kazahstānai. Tas viss, neraugoties uz mūsu centīgo iztapšanu.

Gluži kā seno laiku Babilonijā ir jāsaprot - ja krīzes laikā visu naudu atdos kreditoriem, debitori bankrotēs. Latvijas centieni gan norēķināties ar visiem ārvalstu kreditoriem, gan tās atteikšanās ķerties pie gadsimtos pārbaudītās naudas vērtības samazināšanas metodes nozīmēja, ka no apgrozības tika izņemts miljards latu, radot lejupejošu spirāli. Tā rezultāts tagad ir masveida bezdarbs, vadošu Latvijas uzņēmumu bankrots un daudzu Latvijas iedzīvotāju dzīšana nabadzībā. Pēc Parex maksātnespējas pasludināšanas izvēle vairs nebija bankrotēt vai nē. Vienīgā izvēle diemžēl bija: kurš bankrotēs - Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi vai ārvalstu kreditori.

Ievērojamākais 20. gadsimta ekonomists Keinss savā darbā "Miera ekonomiskās sekas" brīdināja, ka cenšanās izspiest pārlieku lielu guvumu no Vācijas prasīs ieviest apspiedošu režīmu, kas uzkurinās nacionālistisku politisku pretreakciju. Gluži kā paredzēja Keinss, Vācijā drīz vien radās fašisms.

Protams, ka parādi ir jāatmaksā. Protams, ka jābūt godīgam. Tomēr godīgam jābūt pret visām ģimenēm - gan tām bagātajām, kas izsniedza kredītus, gan tām, kas tos saņēma, bet tagad masu bezdarba laikā nespēj atdot. Vissvarīgāk ir censties minimizēt bankrotu daudzumu, cenšoties krīzes samazinātos naudas līdzekļus sadalīt vienmērīgi starp visiem, nepieļaujot daudzu bankrotu. Bankrots nozīmē arī savstarpējās uzticības zudumu un sociālā kapitāla iznīcināšanu, liedzot iespējas vēlākai sadarbībai un tāpēc ir labs tikai ar mēru.

Vispareizāk būtu bijis nepieļaut trekno gadu pārmērības kreditēšanā un valsts tēriņos, atceroties, ka vēsturiski bieži strauja kreditēšanas un kapitāla plūsma ir ievadījusi valsts bankrotu. Valsts ekonomiskajai politikai bija jābūt tālredzīgai un piesardzīgai, vajadzēja veidot budžeta pārpalikumu, pēc iespējas bremzēt "burbuļu" veidošanos, toties veicināt industriālo attīstību. Taču to ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Cilvēce nemācās no savām kļūdām, un katrā nākamajā reizē visiem liekas, ka "šoreiz ir citādi", jo "tagad ir interneta (dzelzceļa utt.) laikmets" vai "Latvija tagad ir ES (Hanzas savienības utt.) dalībvalsts", "tagad mēs pievienosimies eiro (vispasaules zelta standartam utt.)"...

Iespējams, vienīgais ceļš, kā droši izbēgt no nākamā valsts bankrota, ir nepārtraukti eksportēt vairāk nekā importēt, tā arvien ievedot jaunu naudu. Tātad nevis aizņemties, bet pašam būt kreditoram, kā to mūsdienās sekmīgi dara Ķīna, Vācija, Japāna, Koreja un daudzas citas uz eksportu balstītas valstis ar mākslīgi pazeminātiem valūtu kursiem. Tas gan nozīmētu, ka daļa no nopelnītā izzustu citu valstu bankrotos un inflācijā. Tomēr šo bagātības daļas zaudējumu varētu uzskatīt par pieņemamu, lai gūtu palielinātu peļņu no starptautiskās tirdzniecības, kas ir vienīgais drošais veids bagātības uzkrāšanai attīstības valstīs un atsver zaudējumus no izsniegtajiem kredītiem citām valstīm.

Diemžēl Latvija ir izvēlējusies vissliktāko scenāriju. Tā nevietā pārmaksā kreditoriem un vienlaikus iznīcina savu ekonomiku ar vēsturē vēl nebijušu ātrumu, tādējādi nepieļaujami apdraudot eiropeizāciju, demokrātiju un kapitālismu un sabrūkošās ekonomikas dēļ radot nopietnus valsts maksātnespējas draudus.

Latvijas mūsdienu valdnieku pareiza izvēle būtu bijusi daļēji apmaksāt Parex kreditoru banku, Parex eiro obligāciju, Kargina kunga un Krasovicka kunga aizdevumus, kuru kopējā vērtība ir virs miljarda eiro. Tādējādi būtu varējuši ietaupīt kādus 500 miljonus eiro, protams, ievērojot mūsu ES saistības, garantējot un atmaksājot pilnībā Parex depozītus.

Latvijas valsts ārējais parāds ir relatīvi neliels. Mūsu problēma ir milzīgie Latvijas privātpersonu kredīti, kas krīzes laikā daudziem kļuvuši neatmaksājami. Labs veids šo bankrotu atrisināšanai būtu šo kredītu konvertācija uz latiem ar sekojošu valūtas kursa maiņu, kas faktiski dzēstu daļu saistību ar inflācijas palīdzību. Valsts varētu apņemties samaksāt bankām 50 procentus zaudējumu (ap 3, 5 miljardiem eiro), prasot atlikumu segt 25 procentu apmērā Zviedrijas Centrālajai bankai un 25 procentus pašām bankām. Šāda krīzes risinājuma forma nozīmētu, ka Latvijas valstij, tās uzņēmumiem, bankām un iedzīvotājiem nebūtu jābankrotē. Tā būtu pieņemama visiem, jo kompensētu gan banku, gan kredītņēmēju zaudējumus. Tā ļautu atsākt izaugsmi, jo īpaši, ja būtu apvienota ar ekonomikas izaugsmes plānu, kas nodrošinātu strauju eksporta palielināšanu un tā ienestās naudas ieguldīšanu attīstībā un rūpniecībā. Plānā noteikti būtu jāietver arī mehānismi industriālā kredīta atsākšanai un inovatīvas ekonomikas radīšanai. Tad Latvijas Banka varētu no jauna vest patstāvīgu monetāro politiku, un būtu iespējams atsākt naudas apriti ekonomikā, nodrošinot atbilstošu naudas masas apjomu un tā panākot ekonomikas atdzīvošanos. Vienlaikus būtu jāizstrādā skaidra valūtas politika un sadarbībā ar ES jāpanāk tās stabilitāte pie jaunā piesaistes kursa ar pēc iespējas mazāku inflāciju. Tad mums būtu cerība atsākt izaugsmi.

Kredīts ir kapitālisma izaugsmes dzinulis un reizē posta aizmetnis. Izprotot un sadzīvojot ar tā cikliskumu, varam radīt ilgtspējīgu valsti. Tikai saprotot, ka pasaules vēsturē ir novērotas vien trīs izejas no parādu krīzes - pasargāt kreditorus, turot cietu naudu un uzliekot nodokļus, lai atmaksātu aizdevumus, bet vienlaikus iznīcināt pilsoņu labklājību un ekonomiku (ļoti slikta ideja, jo var novest pie vēl lielākiem parādiem un ekonomikas sagruvuma), turēt cietu naudu, bet neatmaksāt valsts ārējo parādu vai stimulēt reālo ekonomiku, dodot cilvēkiem darbu un iespēju pelnīt, pazeminot valūtas vērtību un mazinot pilsoņu parādus (vēsturiski visveiksmīgākie plāni, kas galu galā parūpējas arī par kreditoriem) - mēs varam saprast Latvijas spēles kārtis.

Laiki mainās, bet karaļu problēmas paliek vienas un tās pašas. Arī Latvijas valdniekiem jāsaprot, ka vienīgi ik pa brīdim dzēšot pārmērību uzmestos burbuļus un salāgojot kreditoru un debitoru intereses, vienīgi parūpējoties gan par bankām - mūsu ekonomikas asinsriti, gan reālo ekonomiku - ekonomikas mugurkaulu, varam cerēt uz sabalansētas, taisnīgas un progresīvas sabiedrības attīstību.

¹ Voting Away Your Debts, The Economist, 2010. gada 9. janvāris.

² Credit Default Swap jeb kredītrisku izslēdzošais finanšu instruments.