Analītiķis: ir četri galvenie scenāriji, kā pasaules valstis izkļūs no krīzes

Straujš aizņēmumu līdzekļu pieaugums finanšu ekonomiskajā sistēmā ir viena no raksturīgākajām mūsdienu kapitālisma īpašībām. Šodien ar aizņēmuma līdzekļiem tiek iegādāti vairums finanšu aktīvi. Vienkārši matemātiski aprēķini rāda, ka dzēst parādus tikai ar ieņēmumiem, kuri ir tikai daļa no iekšzemes kopprodukta, praktiski nav iespējams, stāsta ABLV grupas galvenais analītiķis, matemātikas doktors Leonīds Aļšanskis, minot arī četurs iespējamos scenārijus, lai nepieļautu pasaules valstu ieslīgšanu «pilna mēroga parādu krīzē».

Praktiski šodien ar aizņēmuma līdzekļiem tiek iegādāti vairums finanšu aktīvi. Aktīvas aizņēmējas kļuvušas arī valstis, kuras ar kreditoru naudu sedz savu budžetu deficītus. Tieši attīstīto valstu valsts parādu straujais pieaugums ir izveidojis parādu problēmu par pašu bīstamāko pasaules finanšu-ekonomiskajai sistēmai.

Precīzi uzskaitīt parādus, kurus uzkrājuši visi Zemes iedzīvotāji, ir ārkārtīgi sarežģīti. Pēc dažiem aprēķiniem, to kopējā summa mērāma simtos triljonu dolāru un vairākkārtīgi pārsniedz pasaules IKP apmēru Skaidrs, ka nodzēst šādus parādus ar ieņēmumiem, kuri ir tikai daļa no jauna izveidojamā IKP, ir ārkārtīgi sarežģīti, skaidro matemātikas doktors. 

L. Aļšanskis norāda, ka finanšu sistēma joprojām ir stabila, jo lielākā daļa aizņēmēju labprātīgi apkalpo parādu, tas ir, maksā procentus. Atbilstoši, sistēma ļauj tiem pagarināt (refinansēt) parādus un pat palielināto to apjomus. Praktiski ātrie parādi šodien daļēji pārvēršas beztermiņa parādos, pārejot no aizņēmuma kapitāla formas uz kvazisubordinētā kapitāla formu.

Lai arī sistēmu periodiski satricina parādu krīzes, kas noslēdzas ar defoltiem (pat ar lieliem, kā Krievijā 1998. gadā, Argentīnā 2001. gadā vai General Motors 2009. gadā), tie sistēmu būtiski neizjauc, viņš norāda, piebilstot, ka trauksmes zvani ieskanējās 2007. gadā, kad «otršķirīgajā amerikāņu hipotēkas sektora krīze pārauga spēcīgā vispasaules finanšu krīzē». «Apturēt 2008. - 2009. gada katastrofu izdevās tikai pateicoties tam, ka iejaucās vadošās pasaules valstis (gan politiski, gan monetāri), iepludinot tirgos triljonus dolāru un eiro,» viņš uzsver.

Viens no blakus efektiem cīņā ar krīzi un tās sekām bija attīstīto valstu deficītu un valsts parādu straujš pieaugums. Lai arī vairums valstu atļāvās dzīvot pāri saviem līdzekļiem arī agrāk, tik strauju valstu aizņēmumu līmeņu pieaugumu pasaule vēl nebija redzējusi. Tādēļ tieši attīstīto valstu parādi, kuri vēl nesen tika uzskatīti par visdrošākajiem aktīviem, šodien ir kļuvuši par galveno destabilizācijas faktoru sistēmā, skaidro eksperts.

«Attīstīto valstu šodien uzkrāto valsts parādu apjoms mērāms desmitos triljonu dolāru, bet dažām valstīm tas jau pārsniedz gada IKP. Turklāt laikā, kad Māstrihtas kritērijos «likumiski» noteiktā sliekšņa - 60% no IKP pārsniegšana tiek uzskatīta par bīstamu ekonomikai,» stāsta ABLV grupas galvenais analītiķis.

Parādu krīze iestājas tad, kad lielākie parādi saskaras ar augstām procentu izmaksām. Matemātikas doktors to izteicis formulā: Parādu krīze = liels parāds + augstas refinansēšanās likmes tirgū.

Tieši strauji pieaugošo procentu izmaksu apmēru samazināšanai, Grieķijas, Īrijas un Portugāles tirgus refinansēšanās tika aizvietota ar «ne tirgus palīdzību». Bet problēma ir tajā, ka «spēcīgajām» eirozonas valstīm, kuras organizē palīdzību «vājajām» valstīm, nav līdzekļu, jo tās pašas ir iegrimušas parādos. Tas nozīmē, ka palīdzības sniegšanai tās pašas aizņemas naudu tirgū. Nav pārliecības, ka kādā brīdī tirgus nesāk «uzskrūvēt» aizņēmuma līdzekļu cenas arī šīm valstīm, kas ierautu krīzē arvien vairāk un vairāk – skaidro L. Aļšanskis.

Viņš norāda – šodien dzīvībai būtiski ir nepieļaut lielo pasaules valstu ieslīgšanu parādu krīzē. Viņš min arī četrus variantus, lai no esošās ekonomiskās situācijas izkļūtu sveikā bez ieslīgšanas pilna mēroga parādu krīzē.

1. Teorētiski parādu slodze var samazināties, ja ilglaicīgi un ar augstiem rādītājiem pieaugtu reālais IKP. Šādā gadījumā pieaugtu arī nominālais IKP, kas samazinātu attiecināmā parāda apjomu. Bet valstu budžetu ieņēmumu pieaugums var novest pie bezdeficīta, kas ļaus samazināt parāda absolūto apmēru. Tā ir vislabākā izeja emitentiem un valsts parādu turētajiem. Tomēr šodien vadošās attīstītās valstis ir zaudējušas savu pasaules ekonomiskā pieauguma lokomotīvju lomu un ir ārkārtīgi maza iespējamība tam, ka šo valstu IKP stabili pieaugs ar augstiem rādītājiem.

2. Nominālā IKP augsts pieaugums, bet nepieaug reālais IKP – augstas inflācijas dēļ. Šādā situācijā absolūtais parāds nekrīt, bet tā attiecība pret IKP samazinās, atvieglojot parādu slogu. Šī izeja pilnībā apmierinātu emitentus. Bet tā ir ārkārtīgi nevēlama parādu turētājiem, jo tā samazina viņu aktīvu vērtību un tas praktiski ir vienlīdzīgs ar daļēju defoltu. Turklāt augsta inflācija sevī slēpj nopietnus ekonomiskās stabilitātes un nacionālo valūtu riskus. Tādēļ vadošās pasaules centrālās bankas (kuras spēj ietekmēt inflācijas procesus) pagaidām krasi iestājas pret augsta inflācijas līmeņa pieļaušanas.

3. Daļēju un kontrolējamu defoltu veikšana – variants, kurš šobrīd tiek izmēģināts Grieķijā. Atšķirībā no pakāpeniskas aktīvu vērtības samazināšanas inflācijas ietekmē, šis variants piedāvā vienreizēju un strauju aktīvu norakstīšanu. Par līdzīgu pasākumu var uzskatīt strauju tās valūtas devalvāciju, kurā nominēti parādi (bet mūsdienu Jamaikas valūtas sistēmā vadošajām valūtām nav vienreizējas devalvācijas mehānisma). Daļējs defolts pilnībā apmierinātu emitentus. Tomēr tas ir īpaši smags variants aktīvu turētājiem. Turklāt tas ir īpaši bīstams visai finanšu sistēmas stabilitātei, ja tas tik tiešām izraisīs liela mēroga zaudējumus. Lielu parādu emitentu gadījumā, tādu kā Itālija, Amerika vai Japāna, zaudējumi būs kolosāli. Lai gan šeit ir iespējama «radoša» pieeja. Piemēram, norakstīšanu var veikt periodiski nelielās porcijās, pietuvinot rezultātu vērtības zaudēšanai inflācijas ietekmē. Tomēr, diezin vai šim variantam izdosies saņemt parādu turētāju piekrišanu (bez viņiem nav iespējams normāls refinansēšanās process sistēmā).

4. Esošā status quo saglabāšana un nepieļaut ieslīgšanu parādu krīzē, uzturot zemas likmes tirgū. Praktiski tā ir situācija, kurā jau vairākas desmitgades atrodas Japāna. Bet situācijā ar Japānas parādiem ir sava specifika. Praktiski viss japāņu parāds (vairāk kā 95%) atrodas rezidentu rokās, tai skaitā lielu banku un pensiju fondu rokās. Ņemot vērā japāņu sadarbības modeli starp valsti un biznesu, šie vērtspapīru turētāji nesāks «pelnīt» uz ienesīguma palielināšanu tirgū. Pēc būtības, šajā situācijā tiek īstenots nerakstīts līgums starp parāda turētājiem un emitentu. Pirmie nedestabilizē situāciju, bet otrs garantē procentu izmaksu «līdz bezgalībai».

http://www.db.lv/finanses/makroekonomika/analitikis-ir-cetri-galvenie-scenariji-ka-pasaules-valstis-izklus-no-krizes-251007