Mērķi - liecība par jēgu cilvēka dzīvē

"Mērķi liecina par to, ka cilvēkam ir klātesoša tāda lieta kā jēgpilnums. Tajā, ko viņš dara, kaut kolekcionē puķu sīpolus, izšuj rakstus vai veido savas dzīves filozofiju, viņš saskata jēgu, kā arī nākamos soļus, lai to vairāk uzlabotu – meklē, salīdzina, atrod domubiedrus," parādības anatomiju, kas kustina progresu un kā apzināšanās ir svarīgāka pat par mīlestību, raksturo psiholoģe Inga Birkmane.

Tomēr tie nenokrīt kā no zila gaisa pusdienlaikā. Mērķi jāprot izvirzīt un jāapzinās soļi, kā līdz tam tikt. "Pedagoģiski varētu teikt, ka cilvēkam dzīvē jābūt projektam un viņam jāpārzina tā metodes," atzīst Inga.

Viss sākas ar jautāšanu

"Mērķu trūkums norāda, ka cilvēks neapzinās savu potenciālu, nezina, kas viņš ir, ko vēlas, uz ko ir spējīgs, kas padodas, kam ir vai nav paredzēts," turpina psiholoģe, atklājot, ka mērķtiecīguma kā kvalitātes pamats tiek likts jau agrā bērnībā – gan, protams, mājās ar vecāku piemēru, gan izglītības iestādē. "Man ļoti patīk, ko šajā ziņā dara alternatīvās skolas. Ja bērnudārzā mazais, piemēram, uzdod skolotājam jautājumu: "Kas ir ārsts?", pedagogs var meklēt informāciju grāmatiņās, iet ciemos vai uzaicināt kādu mediķi uz dārziņu, pamēģināt pagatavot kādu ārstniecisko augu uzlējumu, iestudēt ludziņu – apskatīt šo lietu no visām pusēm kā projektu. Tas bērnam iemāca saredzēt tālu, plaši, kā arī saskatīt sakarības, kas ir galvenais, veidojot jēgpilnu dzīvi," tēlo I.Birkmane, norādot, ka ceļš uz mērķi sākas tieši ar interesēšanos un jautājumiem.

Ļoti vērtīgs laiks mērķu veidošanā ir "kāpēcīšu" vecumposms – trīs četri gadi. Tomēr mēs, vecāki, to bieži nenovērtējam, kaut ko teorētiski attraucam vai pat norājam, lai neuzdod muļķīgus jautājumus, tā nogalinot interesi.

Šādi padomju laikos augusi vesela paaudze, kas skolās, piemēram, neuzdrošinājās jautāt, jo – "muļķis esi, ka nezini!". Kad pirms desmit gadiem studēju Amerikas Savienotajās Valstīs, man bija iespēja piedalīties stundās. Pirmais, ko ievēroju, kas pozitīvā ziņā šokēja, bija tas, ka skolotājs pateicas audzēknim par uzdoto jautājumu. Viņš uzreiz uz to neatbildēja, bet vaicāja, ko par to zina citi skolēni, pierakstot visas idejas uz tāfeles, mudināja noskaidrot, kur vēl varētu meklēt atbildi, varbūt kādam ome zinātu stāstīt vairāk, tāpēc viņu varētu uzaicināt," stāsta Inga.

Mērķa piepildīšana neļauj apstāties

Jautājumiem seko izpēte, tad izmēģināšana, turpmākos soļus ceļā uz mērķi atklāj psiholoģe. "Daudzi gan apstājas pie pētīšanas, taču tā nevar rasties viedoklis. Ir jāpiedzīvo, jāizmēģina, jāsalīdzina, tādējādi nonāk līdz eksperta stāvoklim jeb brīdim, kad mērķis ir piepildīts. Tas ir ļoti interesants posms, jo sākas viss no gala, bet jau citā līmenī. Šajā laikā atkal var sajust bezjēdzību tā iemesla dēļ, ka nav jaunu mērķu. Tāpēc nereti ļaudis maina profesiju, jo šķiet, ka līdzšinējā viss izpētīts un zināms. Interesanti, bet, ja mērķis sasniegts, tas nenozīmē, ka būšu laimīgs. Laime ir procesā," pārliecināta Inga Birkmane. Šī atziņa ļauj labāk saprast to vilšanās izjūtu, kas bieži vien pārņem, nonākot kārotajā vietā – vai tas ir viss?! Tas savukārt rada spiedienu izvirzīt jaunus mērķus, kaut, protams, gandarījums jāgūst arī no sasniegtā.

Jāļauj sev nedaudz papeldēties pašapmierinātībā, bet tas ir līdzīgi kā ar šokolādi – apēd trīs četras tāfelītes, līdz tā sāk šķebināt.

"Jautājums, cik ātri katram iestājas šī izjūta," teic Inga, norādot, ka aizvien jaunu mērķu izvirzīšana un piepildīšana ir dabisks cikls, kuru nereti pavada arī apjukums un nomaldīšanās. No tā gan nevajadzētu bīties, bet atgriezties pie norādēm.

Spēja saskatīt sakarības

Saprotot visus soļus, kas ved uz mērķi, gan katram konkrētam cilvēkam, gan veselām organizācijām to iespējams izmantot savā labā, meklējot arī jaunus risinājumus, ko sauc par pārmaiņu vadīšanu. "Daudzi uzņēmumi, piemēram, vairs neuzdod jautājumu, kā paaugstināt produktivitāti, kaut objektīvi ārā ir krīze, bet, kā uzlabot klimatu organizācijā, lai darbiniekiem uzlabotu pašsajūtu. Nav noslēpums – jo apmierinātāki viņi būs, jo labāk strādās, kaut arī gribam domāt, ka darbinieku personiskā dzīve uz priekšniekiem neattiecas. Uzņēmums cietīs zaudējumus, ja tajā strādājošajiem būs sliktas visu līmeņu savstarpējās attiecības," stāsta Inga, vēlreiz mudinot sākt apzināties un analizēt sakarības, kas traucē sasniegt mērķus, kā arī neiestrēgt kādā no soļiem.

"Visiem negatīvajiem ap­galvojumiem, ka man nav tā un šitā, vajadzētu būt jautājuma formā: "Kā es to varētu dabūt?" Tā sākas jēgas būvēšana, kas aizvedīs līdz mērķim," teic I.Birkmane.

Lāsma Antoneviča , http://www.tvnet.lv/sievietem/dzive/342259-merki_lieciba_par_jegu_cilveka_dzive

"Stendera" Bērziņš: Latvijas biznesa vide joprojām mācās, kā jāstrādā tirgus ekonomikā

Latvijas biznesa vide joprojām mācās, kā jāstrādā tirgus ekonomikā, un lielākā problēma ir uzņēmēju attieksme pret klientiem, intervijā aģentūras BNS biznesa informācijas portālam "Baltic Business Service" teica Latvijas ziepju un vannas kosmētikas tirgotājas un ražotājas "Stendera ziepju fabrikas" direktors Jānis Bērziņš.

"Manuprāt, galvenā problēma ir tā, ka mēs joprojām neprotam strādāt. Latvijā tā ir vispārīga problēma, ka pret darbu, pret klientu ir, maigi sakot, dīvaina attieksme. Ļoti daudzi vispār necīnās par klientu, nepietur klientu, neinteresējas par viņu," teica Bērziņš.

Viņš klāstīja, ka joprojām Latvijā nav iespējams dabūt labus celtniekus. "Personīgi saskaroties ar sadzīviskām problēmām, piemēram, celtniekiem, kuri mums remontē jaunās telpas, jāatzīst, ka mēs nevaram dabūt labus celtniekus. Mums jau ir divas brigādes. Viena nokavēja termiņus par pusotru mēnesi, otra - par nedēļu. Man ir jānobetonē laukums, un es to nevaru izdarīt, jo par darbu tiek prasītas, manuprāt, fantastiskas summas. Man vajadzēja dārznieka pakalpojumus, joprojām nevaru atrast tādu, kas varētu laikā izdarīt to darbu, kas nepieciešams," sacīja Bērziņš.

Kompānijas direktors piebilda, ka nesaprotama ir uzņēmumu attieksme pret klientiem. "Apzvanīju 15 betonētāju, bet neviens neuzskatīja par vajadzīgu atzvanīt un pajautāt - kas mani neapmierina, kāpēc es tomēr viņus neizvēlējos, varbūt var, piemēram, aizbraukt un apskatīt to laukumu, kas būtu jānobetonē, un varbūt var arī tad vienoties jau par citu cenu. Es nedomāju, ka visiem šiem betonētājiem ir tik daudz darba, ka viņi nevar atkauties no klientiem, vai arī ir tik pieklājīgi, ka nevēlas paši zvanīt, ja klients vairs nepārzvana," norādīja Bērziņš.

"Tieši šīs attieksmes dēļ, kas joprojām raksturīga lielai daļai Latvijas uzņēmēju un strādnieku, mēs esam tieši tur, kur esam. Diemžēl manis minētie piemēri nav individuāli gadījumi. To ir ļoti daudz. Arī "Stenders" ir no tā cietis. Piemēram, mēs pasūtām noteikta veida iepakojumu, noslēdzam līgumu par konkrētu summu, tad pēkšņi izpildītājs var pateikt, ka nē - par šādu cenu viņš to nevar izdarīt. Bet līgums taču ir noslēgts. Tās kastes gaida mūsu klienti, jo mēs jau esam franšīzes tipa uzņēmums un esam paziņojuši sadarbības partneriem, ka būs pieejams šāds iepakojums par noteiktu summu," paskaidroja "Stendera ziepju fabrikas" direktors.

Viņaprāt, šādas problēmas Latvijā ir tādēļ, ka biznesa vide joprojām mācās, kā funkcionē tirgus ekonomika.

"Stendera ziepju fabrika" ir 2001.gadā dibināts uzņēmums, kas ražo vannas un ķermeņa kosmētiku. Uzņēmums attīstījis franšīzes tīklu ar 180 veikaliem vairāk nekā 14 pasaules valstīs.