Jānis Ošlejs: Atdot vai neatdot. Īslandiešu parādu neatmaksāšanas pamācošais piemērs

Pagājušomēnes kļuva zināms, ka Īslandes, kārtīgas un godīgas Ziemeļvalsts, pilsoņi nevēlas pildīt savas starptautiskās saistības, - Īslandes prezidents Olafurs Ragnars Grimsons paziņoja, ka neparakstīs likumprojektu par kompensācijām Lielbritānijas un Nēderlandes pilsoņiem, kas zaudēja savus depozītus bankrotējušās Īslandes bankas Landsbanki Nēderlandes un Lielbritānijas struktūrvienībā Icesave. Tā vietā īslandieši ar referenduma palīdzību gatavojas lemt, vai tie atdos vai neatdos naudu saviem kreditoriem. Parādu "aizbalsošana prom" ar referenduma palīdzību ir jauna neatdošanas forma, tāpēc ir vērts saprast, gan kāpēc Īslandei ir jāatdod parādi, gan kāds ir pamatojums to neatdošanai. Lai arī šāda parādu nemaksāšana var šķist pārsteidzoša, būtībā tā nudien nav jauna parādība.

Problēmas ar neatdotiem parādiem laikam ir tikpat vecas kā kredīts pats. Jau Babilonijā bija attīstīti sarežģīti naudas kontrakti un kredīti, kas radīja intensīvu saimniecisko darbību. Un jau Babilonijā cilvēki novēroja, ka kredīts var radīt burbuļus un "gaisa dārzus". Īpaši norūpējušies babilonieši bija par augļu procentu iespaidu uz ekonomiku. Procentu maksājums pārdala naudu par labu kreditoriem. Ja naudas daudzums ir galīgs, bet no tās jānomaksā procentu augļi, drīz vien kreditoriem pieder arvien lielāka kopprodukta daļa. Ja vienam naudas ir vairāk, tad otram arvien mazāk, līdz ar to dažiem parādniekiem naudas parādu atdošanai vairs nepietiek. Nespējot samaksāt, tie aizņemas, lai atdotu, tātad maksā procentus dubultā. Divtik lieli procenti tikai paātrina naudas aizplūdi pie kreditoriem, un nu kredītņēmējam tās palicis vēl mazāk. Vēlreiz aizņemoties, lai atdotu, nu jau procentu maksājums ir dubults no dubulta jeb četrkāršojies. Četrkāršotā dubultojums ir astoņkārtīgs, astoņkārtīgā procenta dubultojums sešpadsmitkārtīgs - saliktie procenti aug ģeometriskā progresijā. Ja salikto procentu vai pārlieka kredītu īpatsvara ekonomikā dēļ par kredītu maksājamie procenti sāk augt ātrāk nekā ekonomika, drīz visa nauda pieder tikai kreditoram. Kā savietot nepieciešamību radīt kredītu, lai padarītu par iespējamu aizņemšanos industriālam progresam, ar saprātīgu balansu ienākumu vienlīdzībā un brīvības nodrošināšanā?

Babilonijas un citu Tuvējo Austrumu valstu pieeja laika posmā no 2500. līdz 300. gadam p.m.ē. bija, varu pārņemot jaunam ķēniņam vai ekonomikai nonākot sarežģītā stāvoklī, norakstīt visus parādus. Pavalstnieki bez parādiem nozīmēja, ka jaunais valdnieks varēja nodrošināt augošu ekonomiku, izmantojot privāto iniciatīvu, jo ekonomikas subjekti bija brīvi un kredītspējīgi. Tāpat neveidojās pārlieku bagātas dzimtas, kas uzurpētu ekonomisko varu un sāktu oligarhiski apdraudēt pašu ķēniņu, bet ekonomikā arvien bija iespējas attīstībai. Vairāki ekonomikas vēsturnieki uzskata, ka kādā brīdī bagāto kreditoru intereses Babilonijā ņēma virsroku pār sabalansētu attīstību un pārlieko procentu maksājumu slogs sagrāva civilizāciju; iespējams, Bābeles Tornis simbolizēja nekustamā īpašuma buma maksimumu, gluži kā Dubajā tikko atklātais Burj Dubai debesskrāpis bija skaists akords tās bankrotam.

Izmantojot babiloniešu izstrādāto un citu valstu aprobēto sistēmu, arī Jēzus Bībelē piedāvā saimnieciskās dzīves atjaunotni. Savā pirmajā sprediķī (Lūkas 4:14-30) Jēzus sola visiem tā Kunga Žēlastības gadu, kas ebreju tradīcijā nozīmētu vispārēju parādu atlaišanu. Tomēr kristietības doktrīnā tika izlemts izvairīties no pārlieko parādu problēmas, nevis tos ik pa laikam norakstot, bet bremzējot to izsniegšanu. Noliedzot augļošanu, tika cerēts radīt stabilu ekonomiku, bez Babilonas pārmērībām, balstoties, piemēram, uz šiem izjustajiem vārdiem (Ecehiēla 18:13): "Kas naudu aizdod un plēš augļus, - vai tad tāds cilvēks lai dzīvotu? Nē, tam nebūs dzīvot. Tādēļ ka viņš darījis visas šīs negantības, tam jāmirst, viņa asinis lai nāk pār viņu." Šādā ekonomikā nebija iespējams, ka procentu augļi pārvērtīs kredītu verdzībā, tāpēc neatdots parāds varēja izveidoties tikai tad, ja parādnieks naudu notrieca. Līdz ar to pamatoti bija viduslaiku parādu cietumi, kuros likt amorālus līdzpilsoņus. Tomēr bez kredīta ekonomika stagnē, tāpēc pamazām stingrā antiaugļošanas doktrīna sāka bālēt un kredīts atsāka sūkties viduslaiku sabiedrībā, ātri parādot savu spēju nodrošināt strauju izaugsmi.

Nācijām saredzot, cik strauji var attīstīties kapitālismā, viduslaiku striktās normas tika atmestas, un mūsdienu kapitālismā uz procentiem aizdotu naudu izmanto ārkārtīgi plaši. Tomēr mūsdienu ekonomiskās iekārtas radītāji labi apzinājās, ka uz procentiem uzliktu procentu apjoms aug ģeometriskā progresijā un ir teorētiski neatmaksājams, tāpēc, lai novērstu parādu verdzību, kas varētu rasties no biznesa kļūmes, izdomāja bankrota konceptu.

Bankrots ir individuāli piemērota parādu atlaišana, ja aizņēmējs nonācis naudas atdošanas grūtībās. Tas noņem risku un līdz ar to padara iespējamus lielizmēra uzņēmumus un spekulācijas - kapitālisma dzinējspēku. Nudien, kapitālisms bez bankrota ir gluži kā kristietība bez elles - neiedomājams savienojums! Uzņēmējs bieži aizņemas miljonus kredītiestādēs. Tomēr ir labi zināms, ka ne tuvu ne visi biznesi ir sekmīgi. Nesekmīgas darbības rezultātā, nokļuvis miljonu lielos parādos, nelaimīgais nespētu tos atdot līdz mūža galam. Zinot šādu perspektīvu, neviens neuzsāktu savu biznesu. Bez iespējas bankrotēt mums būtu jāaizliedz kredīts kā parādu verdzību radošs, taču tas vienlaikus padarītu neiespējamu kapitālistiskās attīstības progresu.

Mūsdienu kapitālisma sistēmās individuāls bankrots un parādu norakstīšana ir ļoti plaši izplatīta parādība. Ik gadus bankrotē 1, 1 līdz 1, 5 miljoni amerikāņu, no vienkārša melnstrādnieka līdz Nikolasam Keidžam, bankrotu un līdz ar to parādu norakstīšanu ir pārdzīvojis gan General Motors un American Airlines, gan Texaco, SAAB un spožākās bankas. Pat gluži maksātspējīgas firmas bieži nodala un bankrotam pakļauj kādas savas daļas, piemēram, pametot neveiksmīgu nekustamā īpašuma projektu līdzīgi, kā to dara Amerikas hipotēku ņēmēji un pat bankas pašas.

Gluži tāpat, valstīm kļūstot par aizņemšanās subjektiem, tās var kļūt nespējīgas atdot parādus un bankrotēt. Valsts bankrots var iestāties, vai nu valstij pašai uzņemoties pārliekus parādus, kā Grieķijā, vai tai nespējot segt savas garantijas privātajam sektoram, kā Īslandē un Latvijā. Valstij pasludinot maksātnespēju, tiek izvērtēts tās dziļums un parādi daļēji norakstīti. Tā, piemēram, Argentīna pēc 2001. gada valūtas krīzes uzspieda valsts kreditoriem 85 procentu atlaidi. Pasaulē nav gandrīz nevienas valsts, kas savulaik nebūtu bankrotējusi. Pagājušajā gadsimtā Eiropā vien notika 16 valstu bankroti, 19. gadsimtā Spānija pat pamanījās bankrotēt 6 reizes pēc kārtas! Kad pasaules ekonomikai uzbrūk lielāki satricinājumi, valstu maksātnespēja bieži kļūst masveidīga. Laikā starp 1820. un 1840. gadu, kā arī 20. gadsimta 50. gadu sākumā aptuveni puse pasaules valstu kavēja norēķinus ar kreditoriem. Reta valsts ir sasniegusi labklājību un industrializējusies, pa ceļam vairākas reizes nebankrotējot. Eiropā ne reizi maksātnespēju nav pasludinājušas tikai Skandināvijas valstis, Beļģija un Holande, tomēr tajās visās ir bijuši augstas inflācijas viļņi, kas arī ir parādu norakstīšanas veids. Āfrikā ne reizi nav bankrotējusi tikai Maurīcija, Latīņamerikā nekad nebankrotējušu valstu nav vispār, bet Āzijā tādas ir sešas, ja ieskaita Koreju, kura krīzes laikā 1997. gadā nebankrotēja tikai tāpēc, ka saņēma lielu SVF atbalstu.

Ja karalis nevēlas bankrotēt tieši, atsakoties maksāt daļu parādu, un nevēlas pacelt nodokļus līdzpilsoņiem, lai atdotu valsts parādus, jo baidās, ka ekonomika sāks bremzēties, tad trešā, visizsmalcinātākā, izvēle ir zelta satura mazināšana monētās. Karalim paliek vairāk zelta, pilsoņiem vairāk monētu un zemāki nodokļi, stimulējot ekonomiku. Neskaitot bagātīgo pieredzi viduslaikos, kopš 1970. gada vien pasaulē ir notikuši jau 188 šādi devalvācijas gadījumi.

Amerikas Savienotās Valstis izmēģināja maksājumu pārtraukšanu Pilsoņu kara laikā, tomēr nākošajā lielajā krīzē izlēma samazināt dolāra zelta saturu, proti, devalvēt valūtu 1933. gadā un vēlreiz Niksona laikā, un tad caur nepārtrauktu inflāciju radot arvien uz leju peldošu kursu, kas pazemina dolāra vērtību un nepārtraukti pārdala ASV parādu par labu pašai ASV. No 1976. gada līdz 2006. gadam ASV šādā veidā norakstīja sev par labu ārējo parādu 28 procentu no IKP apmērā. Federālo Rezervju priekšsēdētāja Bena Bernankesa vadībā veiktā "kvantitatīvā atvieglināšana" jeb naudas drukāšana masīvos apmēros ir šīs politikas paātrinājums. Protams, tas iespējams tikai tāpēc, ka pārējā pasaule aizdod Amerikai dolāros - "kosmiski pārmērīga privilēģija", kā savulaik to nosauca Francijas finanšu ministrs Valerī Žiskārs d'Estēns.

Valstij piederošs uzņēmums ir atsevišķa saimnieciska vienība. Gluži kā privātais uzņēmums, arī šāds var bankrotēt, lai gan valsts joprojām ir maksātspējīga - tas no valsts ir saimnieciski atdalīts. Dubajas emirāts nesen paziņoja, ka tam piederošā Dubai World, kas ir emirāta ļoti lielas daļas būvniecības attīstītājs, finanses negarantēs ar valsts naudu (lai novērstu saistību nepildīšanu, tam gan vēlāk palīdzēja kaimiņu Abu Dabi emirāts).

Analoģisks princips ir attiecināms arī uz valstij piederošu banku. Kad Kazahstānas valsts pārņēma banku BTA (nekādas saistības ar latviešu apdrošinātāju), kas bija iekļuvusi līdzīgās grūtībās kā mūsu Parex, tā uzspieda bankas kreditoru apvienībai (t.s. sindicētajiem kreditoriem) parādu atlaišanu 66 procentu apmērā, sakot, ka valsts pienākums nav segt privāta biznesa zaudējumus, bet tikai nodrošināt banku sistēmas stabilitāti. Protams, kreditori šādos brīžos nav priecīgi. Viens no BTA kreditoriem bija amerikāņu banka Morgan Stanley. Tā kategoriski uzstāja uz parāda atmaksu pilnā apmērā, ieteica to dzēst no Kazahstānas valsts līdzekļiem un draudēja panākt visas Kazahstānas banku sistēmas bankrotu. Kā precīzi norādīja Financial Times komentētājs, bijušais ERAB bankas direktors Vilems Buitlers, šāda prasība bija negodīga. "Mūlis caur saulesbrillēm varēja redzēt, ka Kazahstānā ir nekustamā īpašuma burbulis," un to noteikti pirms naudas aizdošanas skaidri redzēja arī Volstrītas baņķieri ar zinātņu doktora grādiem. Morgan Stanley aizdeva Kazahstānas bankām, apzinoties risku. Kā jau kapitālismā pienākas - ja aizdevums drošs, peļņa maza, risks lielāks - arī augļi lielāki. Augstā likme nozīmēja, ka Morgan Stanley apzinās risku zaudēt naudu. Protams, visjaukāk ir saņemt gan paaugstinātu peļņu, gan panākt, ka vienkāršie kazahi caur nodokļiem sedz zaudējumus.

Eiropas konkurences komisāre Nellija Krūsa uzstāj, ka, ja banka saņem valsts atbalstu, tad zaudējumi ir jāsedz nevis nodokļu maksātājiem, bet bankas akcionāriem un kreditoriem. Ja nodokļu maksātāji vienkārši sedz bankas kreditoru prasības, tad šādi kreditori gūst negodīgu atbalstu. Kā precīzi norādīja Vilems Buitlers, tā ir valsts nozagšana - kapitālisms peļņā, bet sociālisms zaudējumos. Citiem vārdiem, šādos apstākļos nebankrotēt ir negodīgi.

Pēc Parex bankrota Latvijas pārrunu vedēji Parex kreditoru bankām, Parex eiro obligāciju turētājiem un Kargina kungam un Krasovicka kungam apsolīja izmaksāt visu summu, tā pārkāpjot gan ES godīgas konkurences nosacījumus, gan vispārpieņemtu praksi, turklāt liekot Latvijas nodokļu maksātājiem segt privātus zaudējumus un ļaujot banku apvienībai nozagt Latvijas valsti. Šo parādu nevajadzēja atmaksāt, vismaz noteikti ne pilnībā, un tas nekādi nebūtu ietekmējis Parex spēju turpināt darbu. Tāpēc Starptautiskais Valūtas fonds savā pēdējā ziņojumā pieprasa Latvijas valdībai "pārtraukt procentu maksājumus subordinētajiem parādiem" (t.i., Kargina un Krasovicka depozītiem un banku apvienības kredītiem Parex), "kas ņemti pirms valdības ieguldījumiem bankas pamatkapitālā".

Bankroti ir vajadzīgi, lai sistēma attīrītos, tomēr pārlieks bankrotu daudzums ir kaitējošs. Īpaši lielu kaitējumu ekonomikai var izraisīt banku bankroti. Bankas ir ļoti nestabili uzņēmumi, jo tām pašām pieder tikai 3 līdz 5 procenti naudas (investīciju bankās) vai 8 līdz 12 procenti naudas (depozītus pieņemošās bankās), ar kuru tās operē, atšķirībā no, piemēram, rūpniecībā pieņemtiem 25 līdz 40 procentiem. Pašu kapitāls 8 procentu apmērā no aizdotajiem kredītiem nozīmē, ka, ciešot no izsniegtajiem kredītiem tikai 8 procentus lielus zaudējumus, banka jau ir pazaudējusi visu savu naudu. Pat nelieli zaudējumi bankas padara maksātnespējīgas. 19. gadsimtā kapitālistiskās valstis piedzīvoja vairākus banku bankrotu viļņus, kurus pastiprināja noguldītāju bailes zaudēt depozītus. Pie pirmajām briesmām metoties izņemt savu naudu, tie padarīja visu banku sistēmu nestabilu.

Šāda situācija bija nepieņemama. Tāpēc blakus stabilitāti garantējošajai centrālo banku sistēmai tika izveidota valsts garantiju sistēma noguldījumiem. Valsts noteica, ka visi depozīti bankā līdz zināmam līmenim (šodien Latvijā - 50 000 EUR) tiks atdoti arī bankas bankrota gadījumā. Summas virs 50 000 EUR un bankai citu banku aizdotie kredīti netiktu garantēti, un bankrota gadījumā vienkārši tiek norakstīti. Garantējot depozītus, bet ne bankai izsniegtos kredītus, valsts balansē banku sistēmas stabilitāti ar pārlieka sloga radīšanu nodokļu maksātājiem.

Banku depozīti tiek garantēti visās Eiropas Savienības valstīs, turklāt nolūkā nodrošināt vienu no ES pamatbrīvībām - brīva kapitāla plūsmu - ES valstis garantē depozītu noguldījumu izmaksu arī citu valstu noguldītājiem. Īslande ietilpst Eiropas ekonomikas zonā (EEZ), kas ir atvieglots ES iekšējā tirgus variants, un arī ir apņēmusies garantēt citu ES valstu pilsoņu depozītus savā valstī.

Īslandes bankas izmantoja šo valsts garantiju, lai piesaistītu sev depozītus zem Icesave zīmola, bet iegūto naudu ieguldīja spekulācijās Volstrītā, firmu uzpirkšanā Lielbritānijā (vairākas lielas mazumtirdzniecības ķēdes, piemēram, Woolworth), Latvijā (Laima, Gutta, Depo utt.) un bezmērķīgos patēriņa kredītos savai vidusšķirai. Līdz ar pasaules ekonomikas krīzi Īslandes bankas kļuva maksātnespējīgas. Valdība tās pārņēma, bet atteicās apmaksāt jebkuras citas saistības izņemot depozītus. Taču arī valsts garantētie depozīti, kuru drošību Īslande bija vēlreiz apsolījusi, iestājoties EEZ, kopumā sastādīja milzīgu summu - 3, 8 miljardus eiro.

Īslandes parlaments apstiprināja lēmumu tos atmaksāt, kad ekonomika būs sasniegusi vismaz 2008. gada līmeni, bet ne ātrāk kā 2016. gadā, un noteica, ka atmaksas ikgadējais apmērs nevar būt lielāks par 6 procenta daļām no izaugsmes virs 2008. gada IKP lieluma, maksājot ne ilgāk kā 15 gadus. Tomēr īslandiešiem šķiet, ka pat šādi noteikumi ir pārāk piekāpīgi pret kreditoriem, un ceturtdaļa salas iedzīvotāju ir pieprasījusi referendumu par šo jautājumu, ko valsts prezidents nesen arī ir izsludinājis.

Īslandes gadījums ir īpašs nevis tāpēc, ka tā atteicās maksāt savu banku kreditoriem (tā ir ierasta prakse, kuru pat ierasti uzspiež SVF un Pasaules Banka), bet gan tāpēc, ka tā atsakās atmaksāt depozītus. Pirmo reizi kopš 20. gadsimta 20. gadiem valsts parādu atmaksa tiek saistīta ar tās izaugsmi, un šis ir pirmais gadījums ES un EEZ, kad netiek atmaksāti valsts garantēti depozīti. Tāpēc tādas lielās kreditorvalstis kā Lielbritānija uzreiz sāka draudēt, ka Īslandi nekad neuzņems ES, izslēgs no starptautiskās banku sistēmas utt. Tomēr vadošie mediju komentētāji, piemēram, The Economist sleja "Buttonwood"¹ atzīst, ka šoreiz sava daļa taisnības ir arī īslandiešiem.

Var teikt, ka Īslande, kas nemaksā pat likumā paredzētās saistības depozītu turētājiem, un Latvija, kas atmaksā pat bankai izsniegtos kredītus, ko pienācās samazināt, ir divu ekstrēmu rīcību pretpoli. Latvijas valdība acīmredzot cer, ka pārējā pasaule novērtēs latviešu godīgumu un kārtīgo raksturu un atsāks mūs kreditēt, tā ieliekot pamatu ekonomikas izaugsmei. Diemžēl finanšu tirgu analītiķi labi saprot, ka valstis bankrotē nevis vāja rakstura dēļ, bet tāpēc, ka nespēj norēķināties. Kazahstānas lēmums neatdot BTA kreditoriem viņu naudu uzlabo Kazahstānas maksātspēju, Latvijas lēmums atmaksāt visus ārvalstu kredītus pasliktina Latvijas maksātspēju. Tāpēc starptautiskajos tirgos varbūtība, ka Latvija neatdos savus parādus, mērīta kā CDS² indekss, tiek vērtēta kā divreiz lielāka nekā Kazahstānai. Tas viss, neraugoties uz mūsu centīgo iztapšanu.

Gluži kā seno laiku Babilonijā ir jāsaprot - ja krīzes laikā visu naudu atdos kreditoriem, debitori bankrotēs. Latvijas centieni gan norēķināties ar visiem ārvalstu kreditoriem, gan tās atteikšanās ķerties pie gadsimtos pārbaudītās naudas vērtības samazināšanas metodes nozīmēja, ka no apgrozības tika izņemts miljards latu, radot lejupejošu spirāli. Tā rezultāts tagad ir masveida bezdarbs, vadošu Latvijas uzņēmumu bankrots un daudzu Latvijas iedzīvotāju dzīšana nabadzībā. Pēc Parex maksātnespējas pasludināšanas izvēle vairs nebija bankrotēt vai nē. Vienīgā izvēle diemžēl bija: kurš bankrotēs - Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi vai ārvalstu kreditori.

Ievērojamākais 20. gadsimta ekonomists Keinss savā darbā "Miera ekonomiskās sekas" brīdināja, ka cenšanās izspiest pārlieku lielu guvumu no Vācijas prasīs ieviest apspiedošu režīmu, kas uzkurinās nacionālistisku politisku pretreakciju. Gluži kā paredzēja Keinss, Vācijā drīz vien radās fašisms.

Protams, ka parādi ir jāatmaksā. Protams, ka jābūt godīgam. Tomēr godīgam jābūt pret visām ģimenēm - gan tām bagātajām, kas izsniedza kredītus, gan tām, kas tos saņēma, bet tagad masu bezdarba laikā nespēj atdot. Vissvarīgāk ir censties minimizēt bankrotu daudzumu, cenšoties krīzes samazinātos naudas līdzekļus sadalīt vienmērīgi starp visiem, nepieļaujot daudzu bankrotu. Bankrots nozīmē arī savstarpējās uzticības zudumu un sociālā kapitāla iznīcināšanu, liedzot iespējas vēlākai sadarbībai un tāpēc ir labs tikai ar mēru.

Vispareizāk būtu bijis nepieļaut trekno gadu pārmērības kreditēšanā un valsts tēriņos, atceroties, ka vēsturiski bieži strauja kreditēšanas un kapitāla plūsma ir ievadījusi valsts bankrotu. Valsts ekonomiskajai politikai bija jābūt tālredzīgai un piesardzīgai, vajadzēja veidot budžeta pārpalikumu, pēc iespējas bremzēt "burbuļu" veidošanos, toties veicināt industriālo attīstību. Taču to ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Cilvēce nemācās no savām kļūdām, un katrā nākamajā reizē visiem liekas, ka "šoreiz ir citādi", jo "tagad ir interneta (dzelzceļa utt.) laikmets" vai "Latvija tagad ir ES (Hanzas savienības utt.) dalībvalsts", "tagad mēs pievienosimies eiro (vispasaules zelta standartam utt.)"...

Iespējams, vienīgais ceļš, kā droši izbēgt no nākamā valsts bankrota, ir nepārtraukti eksportēt vairāk nekā importēt, tā arvien ievedot jaunu naudu. Tātad nevis aizņemties, bet pašam būt kreditoram, kā to mūsdienās sekmīgi dara Ķīna, Vācija, Japāna, Koreja un daudzas citas uz eksportu balstītas valstis ar mākslīgi pazeminātiem valūtu kursiem. Tas gan nozīmētu, ka daļa no nopelnītā izzustu citu valstu bankrotos un inflācijā. Tomēr šo bagātības daļas zaudējumu varētu uzskatīt par pieņemamu, lai gūtu palielinātu peļņu no starptautiskās tirdzniecības, kas ir vienīgais drošais veids bagātības uzkrāšanai attīstības valstīs un atsver zaudējumus no izsniegtajiem kredītiem citām valstīm.

Diemžēl Latvija ir izvēlējusies vissliktāko scenāriju. Tā nevietā pārmaksā kreditoriem un vienlaikus iznīcina savu ekonomiku ar vēsturē vēl nebijušu ātrumu, tādējādi nepieļaujami apdraudot eiropeizāciju, demokrātiju un kapitālismu un sabrūkošās ekonomikas dēļ radot nopietnus valsts maksātnespējas draudus.

Latvijas mūsdienu valdnieku pareiza izvēle būtu bijusi daļēji apmaksāt Parex kreditoru banku, Parex eiro obligāciju, Kargina kunga un Krasovicka kunga aizdevumus, kuru kopējā vērtība ir virs miljarda eiro. Tādējādi būtu varējuši ietaupīt kādus 500 miljonus eiro, protams, ievērojot mūsu ES saistības, garantējot un atmaksājot pilnībā Parex depozītus.

Latvijas valsts ārējais parāds ir relatīvi neliels. Mūsu problēma ir milzīgie Latvijas privātpersonu kredīti, kas krīzes laikā daudziem kļuvuši neatmaksājami. Labs veids šo bankrotu atrisināšanai būtu šo kredītu konvertācija uz latiem ar sekojošu valūtas kursa maiņu, kas faktiski dzēstu daļu saistību ar inflācijas palīdzību. Valsts varētu apņemties samaksāt bankām 50 procentus zaudējumu (ap 3, 5 miljardiem eiro), prasot atlikumu segt 25 procentu apmērā Zviedrijas Centrālajai bankai un 25 procentus pašām bankām. Šāda krīzes risinājuma forma nozīmētu, ka Latvijas valstij, tās uzņēmumiem, bankām un iedzīvotājiem nebūtu jābankrotē. Tā būtu pieņemama visiem, jo kompensētu gan banku, gan kredītņēmēju zaudējumus. Tā ļautu atsākt izaugsmi, jo īpaši, ja būtu apvienota ar ekonomikas izaugsmes plānu, kas nodrošinātu strauju eksporta palielināšanu un tā ienestās naudas ieguldīšanu attīstībā un rūpniecībā. Plānā noteikti būtu jāietver arī mehānismi industriālā kredīta atsākšanai un inovatīvas ekonomikas radīšanai. Tad Latvijas Banka varētu no jauna vest patstāvīgu monetāro politiku, un būtu iespējams atsākt naudas apriti ekonomikā, nodrošinot atbilstošu naudas masas apjomu un tā panākot ekonomikas atdzīvošanos. Vienlaikus būtu jāizstrādā skaidra valūtas politika un sadarbībā ar ES jāpanāk tās stabilitāte pie jaunā piesaistes kursa ar pēc iespējas mazāku inflāciju. Tad mums būtu cerība atsākt izaugsmi.

Kredīts ir kapitālisma izaugsmes dzinulis un reizē posta aizmetnis. Izprotot un sadzīvojot ar tā cikliskumu, varam radīt ilgtspējīgu valsti. Tikai saprotot, ka pasaules vēsturē ir novērotas vien trīs izejas no parādu krīzes - pasargāt kreditorus, turot cietu naudu un uzliekot nodokļus, lai atmaksātu aizdevumus, bet vienlaikus iznīcināt pilsoņu labklājību un ekonomiku (ļoti slikta ideja, jo var novest pie vēl lielākiem parādiem un ekonomikas sagruvuma), turēt cietu naudu, bet neatmaksāt valsts ārējo parādu vai stimulēt reālo ekonomiku, dodot cilvēkiem darbu un iespēju pelnīt, pazeminot valūtas vērtību un mazinot pilsoņu parādus (vēsturiski visveiksmīgākie plāni, kas galu galā parūpējas arī par kreditoriem) - mēs varam saprast Latvijas spēles kārtis.

Laiki mainās, bet karaļu problēmas paliek vienas un tās pašas. Arī Latvijas valdniekiem jāsaprot, ka vienīgi ik pa brīdim dzēšot pārmērību uzmestos burbuļus un salāgojot kreditoru un debitoru intereses, vienīgi parūpējoties gan par bankām - mūsu ekonomikas asinsriti, gan reālo ekonomiku - ekonomikas mugurkaulu, varam cerēt uz sabalansētas, taisnīgas un progresīvas sabiedrības attīstību.

¹ Voting Away Your Debts, The Economist, 2010. gada 9. janvāris.

² Credit Default Swap jeb kredītrisku izslēdzošais finanšu instruments.

Referāts politoloģijā. Demokrātijas būtība un tās problēmas

Vakardien atradu internetā, portālā gudrinieks.lv referātu. Atzinu par ļoti labu un izsmeļošu darbu. Atzinība autoram. Ievērtējiet:

Ievads
Pirmkārt, jau būtu jāsāk ar to, kāpēc es izvēlējos tieši šo tēmu nevis kādu citu, proti, tēmu „Demokrātijas būtība un tās problēmas”. Manuprāt, kā pats galvenais iemesls bija tas, ka arī mūsu Latvija ir demokrātiska valsts, kaut vai brīžiem, atsevišķās situācijās, daudziem no mums māc šaubas vai patiesi tā ir, tai skaitā arī mani, jo mūsu valstī ir sastopami pavisam interesanti gadījumi un notikumi, kas izraisa šo neticību, un liekas, ka demokrātiskā valstī vajadzētu darīt un rīkoties nedaudz citādāk, tāpēc, lai labāk izprastu un pārliecinātos, ko tad īsti nozīmē demokrātija un dzīvot demokrātiskā valstī, no visām piedāvātām darba tēmām, priekšroku devu tieši šai tēmai.
Demokrātijas pārvaldīšanas forma ir veikusi garu attīstības ceļu jau kopš senās Grieķijas laikiem, kaut vai demokrātija tika uztverta gan pozitīvi, gan arī negatīvi, taču mūsdienās demokrātija ir kļuvusi par plaši izplatītu pārvaldīšanas formu, kura tiek izmantota valsts politiskās un sabiedriskās dzīves veidošanā, līdz ar to, droši var apgalvot, ka šī tēma skar daudzus no mums, jo vārds demokrātija varētu teikt ir pārņēmis visu pasauli, jo ne tikai Latvija ir demokrātiska valsts, bet arī daudzas citas valstis plašajā pasaulē...
Bet, ne viss ir tik burvīgi, kā tas liekas sākumā, jo, lai arī demokrātija savā būtībā ir viena noteikta valsts pārvaldes forma, taču, tās iezīmes un izpausmes var būt tik ļoti dažādas un katrai sabiedrībai individuāli izprotamas, tāpēc savā turpmākajā referātā, vēlētos dot nelielu ieskatu, ko tad īsti nozīmē jēdziens - demokrātija, aplūkot demokrātijas vēsturi, un mūsdienu demokrātijas izveides noteikumus, pazīmes, kā arī, katrai lietai ir savi plusi un mīnusi, un arī demokrātiska iekārta tādu ir, tāpēc arī es savā darbā pievērsīšos ne tikai demokrātijas būtībai, bet arī tās priekšrocībām un trūkumiem...
Lai uzrakstītu šo darbu, par tēmu „Demokrātijas būtība un tās problēmas”, nepietiek tikai ar manām personiskām zināšanām, jo kā es jau arī minēju, ka demokrātijas nenozīmē tik vienu konkrētu definīciju, un katram no mums ir savs personīgais viedoklis, jo, katrs var savādāk var izprast šo vārdu „demokrātija”, tāpēc, lai iegūtu plašāku informāciju par šo tēmu, izpētīju dažādos literatūras avotos ar, kuriem var iepazīties mana darba noslēgumā. Savā darbā, centīšos izteikt pati savu vērtējumu, par katru apgalvojumu, kā arī darba noslēgumā apkopot gala secinājumus, par tēmu „Demokrātijas būtību un tās problēmas”.

Ieskats demokrātijas vēsturē
Katrai lietai ir sava pagātne, vēsture, tās pirmsākumi, nenoliedzami arī demokrātiskajai pārvaldei tāda ir, tāpēc tālāk, vēlētos mazliet to apkopot, jo tas dos mums vēl lielāku priekšstatu par šo valsts iekārtu, kuru zinām ikviens – par demokrātiju.
Vārdam „demokrātija” vai „tautvaldība” ir grieķiska izcelsme ( no demos – tauta, kratos – vara). Galvenā demokrātijas iezīme jau no pirmsākuma laikiem ir lielāka vai mazāka visu sabiedrības locekļu politiskā vienlīdzība.Demokrātijas aizsākumi meklējami jau pirmatnējos valsts organizāciju pirmsākumos, proti, sengrieķu pilsētvalstīs Senajās Atēnās 6. gs. p. m. ē. Tā bija pirmā mums zināmā valsts, kur ieviesa šādu valsts pārvaldes sistēmu un tieši tajā laikā, mēs jau varam saskatīt tiešās demokrātijas veidus. Valsts vara tika nodota tautas sapulces rokās un balsot varēja jebkurš pilsonis, kurš bija sasniedzis 20 gadu vecumu. Tautas sapulce sanāca kopā 3 - 4 reizes mēnesī, apstiprināja likumus, rīkojās ar valsts kasi, pieteica karu un pasludināja mieru. Tajā uzstāties varēja jebkurš pilsonis, lēmumus pieņēma ar balsu vairākumu un katram pilsonim bija tiesības ierosināt likumus. Seno Atēnu politiskā iekārta tiek uzskatīta par demokrātijas klasisko formu, jo tajā tika iedibināti vairāki principi, kuri ir arī mūsdienu demokrātisko režīmu pamatā. Tie ir – augstākā vara pieder tautai, valsts pārvalde ir sabiedrības veidota un kontrolēta, starp pilsoņiem pastāv politiskā vienlīdzība un vienlīdzīga iespēja tikt valsts amatos, taču, bija arī atšķirīgu momentu, kas izpaudās, piemēram, tā, ka antīkajā demokrātijā par pilsoni uzskatīja tikai brīvu un pieaugušu vīrieti, pilsoniskās tiesības nebija sievietēm, kā tas ir mūsdienās, imigrantiem, kā arī vergiem, taču antīkajos laikos demokrātija piedzīvoja savu uzplaukumu.

Demokrātijas modelis, kurš izveidojās un attīstījās 17. un 18. gadsimtā, krasi atšķiras no Antīkās Grieķijas modelim, un šo demokrātijas modeli sauca par aizsardzības demokrātiju. Tā pamatā bija indivīda brīvības palielināšana. Viens no šīs filozofijas pārstāvjiem bija Džons Loks, kurš argumentēja, ka balsstiesības ir visiem cilvēkiem un neviens tiem tās nevar atņemt, jo tās ir cilvēka dabiskās tiesībās, kur par tādām viņš uzskatīja arī daļu īpašumu, kas cilvēkam pēc dabiskā likumu pienāktos. Drošības demokrātija ir ierobežota, kā arī pakārtota demokrātijas forma, kurā pilsoņi var aizstāvēt sevi no valdības iejaukšanās viņu dzīvēs. Šīs demokrātijas mērķis ir dot pilsoņiem iespējas dzīvot tā, kā viņi to vēlētos. Radikālus uzskatus par vispārējo vēlēšanu priekšstatu pauda utilitārisma pārstāvji Jeremy Bentham un James Mill, tas arī bija balstīts uz indivīda interešu aizstāvību vai arī attīstību. Galu galā aizsardzības demokrātijas mērķis ir dot pilsoņiem daudzpusīgas iespējas dzīvot tādu dzīvi kādu tie paši vēlas. Tādēļ tā ir savienojama ar neiejaukšanos kapitālismā un uzticība tam, ka indivīdiem vajadzētu būt pilnīgi atbildīgiem par to ekonomiskajiem un sociālajiem apstākļiem. Aizsardzības demokrātija tādējādi aicina klasiskos liberāļus un modernos politiķus pievērsties jaunajām tiesībām.
Tā, kā tagad esam ieskatījušies demokrātijas pirmsākumos, vajadzētu arī izpētīt demokrātijas jēdzienu mūsdienās. Mūsdienās par cilvēku sāka domāt savādāk, tagad cilvēku uzskata par saprātīgu būtni, tagad uzskata, ka cilvēki jau no dzimšanas ir vienlīdzīgi un vientiesīgi. Visiem cilvēkiem, neatkarīgi no dzimuma, rases un reliģiskās piederības ir vienādas tiesības uz brīvību, dzīvību, kā arī laimi.
Mūsdienu demokrātija balstās uz atziņām, ka
• Cilvēks, viņa brīvība un dzīvība ir galvenā vērtība;
• Tauta ir suverēna, tas nozīmē, ka par viņu nevar būt citas varas, izņemot pašas tautas veidoto varu;
• Valstij jāatrodas sabiedrības kontrolē un jākalpo tās interesēm.
Bet, kas tad tā demokrātija tāda īsti ir un, ko viņa dod mūsdienu sabiedrībai, par to turpmāk manā referātā.

Demokrātijas būtība
Ikviens no mums, visā plašajā pasaulē ir dzirdējis vārdu „demokrātija”, taču, ko īsti nozīmē šis vārds, kāda tad ir šī pārvaldīšanas forma valstī, kas tajā ir labs un slikts?
Jēdziena „demokrātija ” lietojums ir visai plašs, jo ar to saprot gan valsts politisko režīmu, gan arī cilvēku tiesības un brīvību, taču kopumā demokrātija ir tautvaldība, jeb valdīšana, kuru, parasti ar vēlētu pārstāvju palīdzību, realizē tauta. Tātad tā ir valsts forma, kurā valsts vara pieder tautai. Valsts amatpersonas tiek ievēlētas un šai ievēlētām amatpersonām ir jāatskaitās par savu darbību vēlētājiem, tātad saskaņā ar vienas vārdnīcas atrodamo definīciju demokrātija ir „tautas valdība”, kurai pieder visaustākā vara, ko tā īsteno tieši vai ar vēlētu pārstāvju starpniecību brīvas vēlēšanu sistēmu ietvaros .
Demokrātiju var iedalīt divās galvenajās kategorijās: tieša un pārstāvju demokrātija.
Tiešā demokrātija nozīme, ka pilsoņi neapstiprināti piedalās valsts pārvaldē, līdz ar to politiskā darbība kļūst par viņu dzīves neatņēmumu sastāvdaļu. „Tiešā” demokrātija pastāvēja Senajās Atēnās 6. – 4.gs p. m. ē. Sabiedrisko un politisko lietu risināšana bija Atēnu pilsoņu ikdiena. Gandrīz visi piedalījās tautas sapulcē, vairākums bija nodarbināti valsts amatā. Tiešā demokrātija nozīmē, ka jautājumi tiek risināti tiešā veidā, pieņemot lēmumu, nobalsojot. Tāda veida demokrātijā, visi pilsoņi var paši piedalīties jebkura jautājuma risināšanā, un tam nemaz nav vajadzīgs kāds starpnieks, proti, iecelts ierēdnis. Bet šī demokrātijas forma var būt piemērota tikai tajā valstī, kur ir neliels iedzīvotāju skaits, jo ja iedzīvotāju skaits ir diezgan liels, tad nav iespējams lemt jautājumus tiešās vēlēšanās – rīkojot tautas sapulces. Mūsdienās vienīgais „tiešās” demokrātijas elements ir referendums vai tautas nobalsošana, kuru rīko, kad politiskā lēmuma pieņemšana ir nepieciešama visas tautas piekrišana. Par tiešās demokrātijas priekšrocību tiek uzskatīta sabiedrības iespēja kontrolēt tās pārvaldi, tādējādi ietekmējot savu likteni. Šajā demokrātijā cilvēki ir visinformētākie par notikumiem un lēmumu pieņemšanu valstī. Taču mūsdienās visizplatītākā demokrātijas forma ir pārstāvju demokrātija, jo šī demokrātiskā forma attiecas kā uz pilsētām, kur ir liels iedzīvotāju skaits, tā arī pat uz visu nāciju. Pārstāvniecisko demokrātijas formu mēdz dēvēt arī par reprezentatīvo demokrātiju, tā ir sabiedrības un valsts pārvaldīšana ar tautas ievēlēto pārstāvju starpniecību. Reprezentatīvā demokrātija sāka veidoties 17. – 18. gs. Tās nepieciešamību pamato ar to, ka plašā sabiedrība nevar pārvaldīt pati sevi, kā arī lielai pilsoņu daļai ikdienas dzīvē nav laika nodarboties ar politiskām lietām, un tauta nepiedalās atsevišķos valsts jautājumu risinājumos. Tāpēc sabiedrība deleģē (nodod) savas pilnvaras ievēlētiem pārstāvjiem (deputātiem), tieši tāpēc pilsoņiem ir loti precīzi jāzina, kam viņi vēlās nodot tās savas pilnvaras, jo tieši šīs partijas īstenos visas pilsoņu ieceres. Mūsdienās gandrīz visas demokrātiskās valstis tiek pārvaldītas pārstāvnieciskās valsts formā. Arī Latvijā tautas politisko gribu īsteno pārstāvnieciskās valsts varas institūcijas– Saeima un pašvaldības. Pārstāvju demokrātijā pilsoņi ievēl ierēdņus vai politiskas partijas un pilnvaro viņus pieņemt politiskus lēmumus sabiedrības labklājības līmeņa celšanai. Ievēlētie ierēdņi ieņem savas vietas valdībā tautas vārdā un ir atbildīgi par katru savu darbību tautas priekšā. Tātad mēs varam secināt, ka pārstāvnieciskās demokrātijā tauta ievēl pārstāvjus, kas gatavo un pieņem lēmumus tās vārdā. Manuprāt, tas ir pozitīvi, jo katram valsts iedzīvotājam, kurš ir tiesīgs vēlēt ir iespēja izteikt savu viedokli un zināmā mērā ietekmēt valsts varu.
Taču, nevaram noliegt to, ka iezīmes katrai valstij ir subjektīvas atkarībā no valsts veidošanās vēstures un citiem faktoriem, taču, tomēr, lai valsts iekārta tiktu uzskatīta par demokrātisku, tai ir jāatbilst vairākiem kritērijiem, bet nepietiek tik ar to, ka valsts atbilst šiem kritērijiem, jo ir jāspēj tie pielietot ikdienā, tādejādi nodrošinot kvalitatīvu valsts pārvaldi un pilnvērtīgu sabiedrības funkcionēšanu. Bet, lai noteiktu, vai valsts ir demokrātiska valsts, ir svarīgi noskaidrot, kādi kritēriji tiek lietoti demokrātisko režīmu noteikšanai. Un plaši tiek lietotas amerikāņu zinātnieka Roberta Dāla septiņas demokrātijas pamatpazīmes, un tās būtu:
• Valdības darbību pārauga tautas vēlētas amatpersonas;
• Brīvas un vienlīdzīgas vēlēšanas;
• Vēlēšanu tiesības gandrīz visiem pieaugušiem sabiedrības locekļiem;
• Tiesības tikt ievēlētam gandrīz visiem pieaugušiem sabiedrības locekļiem;
• Vārda brīvība;
• Ar likumu aizsargāta iespēja iegūt alternatīvu informāciju;
• Tiesības un reālas iespējas veidot dažādas organizācijas, arī politiskās partijas un interešu grupas.
Demokrātijas pamatpazīme ir cilvēku valdīšana, kas saprotama ar to, ka cilvēki paši pārvalda sevi. Tie piedalās izšķirošu lēmumu pieņemšanā, tādējādi piedaloties savas dzīves veidošanā un turklāt nosakot arī visas sabiedrības likteni. Šādas darbības izpausmes ir referendumi, lielās sanāksmēs, kā arī apspriežot politiskos jaunumus televīzijā un, protams, arī balsošana vēlēšanās. Brīvas vēlēšanas un referendums var uzskatīt par demokrātijas pamatu, jo tādejādi tauta var paust savu gribu, ievēlot pārstāvjus no sava vidus valdībā, un paužot viedokli attiecīgajā jautājumā. Demokrātiskajā valstī pastāv vairākuma vara, tieši tāpēc, piemēram, vēlēšanās uzvar tieši tā politiskā partija, kas ir savākusi visvairāk vēlētāju balsis. Kad notiek valdības ievēlēšana, absolūtajam vairākumam pieaugušo ir tiesības piedalīties brīvās vēlēšanā, par savu nodoto vai nenodoto balsi nesaņemot atlīdzību vai sodu, balsošanai obligāti jānotiek aizklāti. Visām balsīm vēlēšanās ir vienāds svars. Priekšvēlēšanu aģitācijā visām kandidējošajām partijām jābūt vienādiem noteikumiem. Valstij ir jāgarantē visu tautas interešu izpausmi. Demokrātiskajā valstī ir arī daudzas nevalstiskas organizācijas, kas rūpējas par šo interešu īstenošanu, ja ar kādu no jomām nenodarbojās esošā valdība.
Demokrātiskajā valstī visi cilvēki ir vienlīdzīgi, viesiem ir pienākumi un tiesības šajā valstī. Demokrātiskajā valstī obligāti tiek ievērotas visas cilvēka pamatbrīvības un pamattiesības. Cilvēkam ir vārda, izteikšanās un preses brīvība, ticības un sirdsapziņas brīvība, pulcēšanās un biedrošanās brīvība, tiesības uz vienlīdzību likuma priekšā, kā arī tiesības uz taisnīgu izmeklēšanas un tiesas procesu. Pilsoņi ievēl valdību ne tāpēc, lai šīs visas brīvības tiktu nodrošinātas, bet tāpēc, lai tās būtu aizsargātas. Ikvienas demokrātijas uzdevums ir izveidot tādas konstitucionālās, juridiskās un sabiedriskās struktūras, lai nodrošinātu cilvēktiesību aizsardzību, taču, tomēr, lai valsts iekārta tiktu uzskatīta par demokrātisku, tai ir jāatbilst vairākiem kritērijiem, bet nepietiek tik ar to, ka valsts atbilst šiem kritērijiem, jo ir jāspēj tie pielietot ikdienā, tādejādi nodrošinot kvalitatīvu valsts pārvaldi un pilnvērtīgu sabiedrības funkcionēšanu.
Manuprāt, ir svarīgi apzināties, ka tomēr teorija paliek teorija un valsts pastāvēšana ne vienmēr spēj līdzināties burtiskai demokrātijas definīcijai, jo reālajā dzīvē demokrātijas funkcionēšana ir daudz sarežģītāka. Demokrātijai ir jāspēj sabiedrībā nodrošināt stabilu varu balstoties uz sabiedrības vairākuma lēmumiem, taču ņemot vērā arī mazākuma sabiedrības grupas intereses. Sabiedrībai ir jābūt gatavai ne tikai veidot demokrātiju savā valstī, bet arī pakļauties tai.
Taču, kā jau referāta sākumā minēju, ka katrai lietai ir arī sava ēnas puse, līdz ar to arī demokrātiskai valsts iekārtai ir savi mīnusi, ko mēs varam arī pamanīt gan mūsu pašu valstī, gan arī skatoties kādu ziņu pārraide, par citur pasaulē noteikušo. Un, tāpēc tālāk savā referātā vēlētos dot ieskatu kādas ir demokrātiska valsts režīma problēmas.

Demokrātijas problēmās
Katrs no mums ikdienā izjūt demokrātijas stiprās puses, piemēram, ka mums katram ir iespēja brīvi izteikt savu viedokli, mēs visi esam vienlīdzīgi, taču arī demokrātija tāpat kā viss pārējais pasaulē ir nebeidzama mainīga sistēma ar iekšējām pretrunām un problēmām, un to pat ir atzinis viens no lielākajiem un slavenākajiem demokrātiem Abrahams Linkolns sakot, ka demokrātijas režīms ir slikts, bet nekas labāks par to neesot. Tāpēc, turpmāk savā referāta apskatīšu demokrātijas problēmas mūsdienās.
Manuprāt, kā pati svarīgākā problēma saistībā ar demokrātisko pārvaldi ir tā, ka demokrātiskā iekārta izmaksā dārgi valstī, jo nepieciešamas noteikts ekonomiskās attīstības līmenis, lai radītu labvēlīgus apstākļus demokrātijas nostiprināšanai valstī, tāpēc, piemēram, trūcīgajās zemēs ir pavisam sarežģīti panākt godīgu demokrātijas spēles noteikumu ievērošanu, jo ikdienas grūtībās ieslīgusī sabiedrība ir ātri pierunājama, lai tā atbalstītu dažādu autoritārus pasākumus. Kā arī politiskā kultūra sabiedrībā var būtiski palīdzēt demokrātiskas kārtības iedibināšanā, taču to var arī tikpat viegli graut. Jo, ja, piemēram, sabiedrībā valda antidemokrātiski uzskati, tad ir nepieciešama paaudžu maiņa ilgākā laika posmā, un labāks valsts attīstības līmenis, kas savukārt apstiprinātu, ka demokrātijas iekārta spēj darboties daudz efektīgāk par iepriekšējo režīmu.
Demokrātiskajā sabiedrībā lēmumu pieņemšana ir saistīta ar dažādu viedokļu un interešu saskaņošanu, ar kompromisam sasniegšanu, tāpēc tas ir samērā lēns process, jo, kamēr valsts galvas, kā tas ir piemēram, mūsu valstī vienojas par kopīgu lēmumu, kuru atbalsta vairākums, no deputātiem. Zināmā mērā, šis lēnais process tomēr ir labs, jo, ja lēmumi ir jāpieņem ātri, tad šī savstarpējā tā teikt „tirgošanās” var novest pie nekvalitatīva lēmuma pieņemšanas. Bieži vien mēs varam redzēt, ka politiskie spēki vispār nevar vienoties par kopīgu lēmumu, un to sadarbība savā starpā ir neiespējama, līdz ar to mazinās demokrātijas pārvaldīšanas efektivitāte. Demokrātijas pārvaldi varētu dēvēt par lēnīgāko pārvaldes sistēmu, kuras pastāvēšana jaunos režīmos tiek apdraudēta krīžu situācijās, kad nepieciešami ātri un radikāli lēmumi.
Manuprāt, pati svarīgākā un lielākā demokrātijas valsts pārvaldes problēma ir tā, ka dažādu politisko spēku cīņa par varu valstī galvenokārt ir saistīta arī ar savu sāncenšu nomelnošanu, tādejādi tiek maldināta visa sabiedrība, kā tas ir ,piemēram, daudzās demokrātijas valstīs, un arī mūsu valstī. Jo, katrs no valsts varas gribētājiem sola sabiedrībai dažnedažādus labumus, kurus, viņi piepildīs, ja tiks ievēlēti, un bieži vien, šie solījumi paliek tik solījumu, jo līdz, ko nāk pie varas, visi šie solījumi sabiedrībai, kuri tika teikti, tiek aizmirsti, žēl, bet tā nu ir patiesība. Un tāpēc bieži vien vēlēšanu rezultātā
valsts vara var nonāk nekompetentu un bezatbildīgu cilvēku rokās, kuri, pirmkārt, jau domās, kā iegūtu labumu no politikas priekš sevis, un tad sāk domāt par sabiedrību.
Demokrātijai, protams, ir savi plusi un mīnusi kā tas ir bijis arī līdzšinējiem politiskajiem režīmiem, taču tas, ka tā joprojām pastāv liecina par to, ka tas ir labākais, kas mūsdienu sabiedrībai atrodams. Iespējams jau kaut kad tuvākā nākotnē gudrās galvas izdomās jaunu un daudz pilnīgāku valsts pārvaldes formu, bet, kamēr mēs gaidām, ikvienam pašam vajadzētu izvērtēt to, ko katrs pats var darīt, lai uzlaboti savu un savas valsts dzīvi, nevis tik “jāsēž malā” .

Secinājumi
Apkopojot savu referātu par tēmu „Demokrātijas būtība un tā problēmas”, es varu secināt, ka:
Demokrātijas iekārta ir veikusi garu attīstības ceļu, jo tās pirmsākumi meklējami jau antīkajos laikos Senajās Atēnās 6 gs. p. m. ē.
Galvenā demokrātijas iezīme un arī vērtība ir lielāka vai mazāka visu sabiedrības locekļu politiskā vienlīdzība.
Pastāv sekojošās demokrātiskās pārvaldes formas – tiešā un pārstāvnieciskā demokrātija.
Tiesiskās demokrātijas pamatkritēriji ir taisnīgums, personas brīvība un vienlīdzība. Pie tiešās demokrātijas pastāvēšanās pilsoņi neapstiprināti piedalās valsts pārvaldē. Tiešās demokrātijas elements ir referendums vai tautas nobalsošana.
Pārstāvniecības demokrātijai ir sabiedrība un valsts pārvaldīšanas ar tautas ievēlēto pārstāvju starpniecību. Sabiedrība nodod savas pilnvaras ievēlētajiem pārstāvjiem (deputātiem), pārstāvnieciecības demokrātija ir visizplatītākā mūsdienu demokrātijas forma.
Demokrātija jēdziens ir visai plašs, taču, lai noteiktu vai valsts patiesi sevi var dēvēt par demokrātisku valsti, tai ir jāatbilst un jāievēro septiņas demokrātijas pamatpazīmes, ar, kurām var iepazīties arī manā referātā.
Demokrātijai ir arī sava ēnas puse, proti, problēmas, kuras ir vērojamas demokrātiskajās valstīs, līdz ar to, es sava referāta aplūkoju trīs no tām – demokrātijas iekārta izmaksā dārgi valstī; demokrātijas iekārtā vienota lēmuma pieņemšana ir sarežģīts un lēns process, tas tāpēc, ka ir jāsaskaņo dažādi viedokļi un intereses; kā pašu galveno problēmu demokrātijas iekārtā, es minēju, to, ka bieži vien sabiedrība kļūst neticīga savas valsts varas cilvēkiem, jo tiek solīti solījumi, kuri netiek pildīti, tāpēc sabiedrībai arvien mazāk interesē politika un ar to saistītie jautājumi, taču vajadzētu būt otrādi, jo demokrātija galvenokārt nozīmē to, ka valsts vara pieder tautai.

Izmantotā literatūra

1. Autors kolektīvs, Demokrātijas pamati. Rīga, „Zinātne” , 1993., 7- 15.lpp.
2. Autors kolektīvs, Politika Latvijā. Rīga, „Rasa ABC” , 2000., 89 – 91.lpp.
3. Autors kolektīvs, Politika un tiesības. Rīga, „Raka”, 2003., 37 – 45.lpp.
4. Guntars Catlaks, Jānis Ikstens, Politika un tiesības. Rīga, Zvaigzne ABC, 2003., 22 . lpp
5. Hovards Sinkota, Demokrātija un tirgus ekonomika. Rīga, „Izglītība”, 1993.,
3 – 25.lp

Politika

Politika ir sabiedrisks process, kurā dažādas iedzīvotāju interešu grupas, nacionālas un starptautiskas institūcijas, uzņēmumi vai atsevišķi indivīdi, veic darbības savu oficiālu vai neoficiālu varas, ietekmes, ekonomisko vai citu mērķu sasniegšanai.

Ja runājam par jebkuras mūsdienu valsts valdību un tās politiku, tad šis veidojums un process nozīmē nelietderīgi izmantotus resursus (piem. laiku, naudu u.t.t.). Jebkuri ekonomiski neizdevīgi procesi ir īslaicīgi un tie ir nolemti neveiksmei. Daba nemīl neekonomiskas lietas. Šodienas valdība un valsts ir ekonomiski neizdevīgs pasākums, tad sanāk, ka šodienas valstu valdības forma ir īslaicīgs veidojums.

Kurš var atbildēt uz jatājumu - Kāda uzbūve un forma būs nākotnes valdībai un valstij?

Kas ir Moderna Valsts?

Mūsdienu moderna valsts ir indivīdu kopums, kuri apdzīvo noteiktu teritoriju, noteiktās ģeogrāfiskās robežās, ko ir atzinušas citas valstis. Modernā Valstī pastāv sabiedrības tiesību aktu kopums un valsts pārvaldes institūcijas. Mūsdienīga nacionālā valsts ir atkarīga no tās pilsoņu lojalitātes. Valsts piedāvā nodrošināt aizsardzību, kārtību, tiesiskumu, ārējo un iekšējo tirdzniecību, sabiedriskos labumus apmaiņā pret valsts iedzīvotāju lojalitāti. Modernas valsts mērķis ir iedzīvotāju laimīga pastāvēšana un pilnveidošanās, kas tiek nodrošināta ar pašas valsts un tās iedzīvotāju rīcībām un darbībām, kas nav pretrunā ar indivīda garīgajām, materiālajām un sociālajām vērtībām.

Modernā Valstī tiek realizēts indivīda un sabiedrības savstarpējais ekonomiskā izdevīguma princips.

Atbildība. Par valsti? Atbildība var būt tikai un vienīgi par sevi

Tikko uzdūros rakstam, kura tēma ir "Atbildība. Par valsti". Tēma smaga un neviennozīmīga, bet man radās vēlme izteikt savas domas par šo jautājumu.

Mana atbilde skan šādi - neviens nav atbildīgs pret nevienu, izņemot sevi pašu. Jebkuru sabiedrībā notiekošo procesu veidotāji esam mēs paši...tie kuri ir iesaistījušies šajos procesos. Vienu pusi varētu vainot par to, ka procesi nav vadīti saskaņā ar elementāriem efektivitātes principiem, otru pusi vainojam, ka tie nav iesaistījušis vispār. Ikviens pats izvērtē cik daudz vēlas iesaistīties vai neiesaistīties procesos. Visiem mums ir izvēles brīvība un katram ir savs dzīves uzdevums.

Rezumējot man sanāk šāda matemātika - mēs kā ar saprātu apveltītas būtnes neizmantojam savu potenciālu, lai veidotu savu personīgo un sabiedrības progresu, līdz ar to paši no tā iegūstot. Pretēji tam, mēs bremzējam progresu, lokalizējot un novirzot procesu un lietu gaitu uz savu ego, kurš nespēj tikt galā ar tik apjomīgu informācijas kopumu.

What is Customary Law?

Traditional common rule or practice that has become an intrinsic part of the accepted and expected conduct in a community, profession, or trade and is treated as a legal requirement.

Общественный договор и гражданское общество Лекция Александра Аузана. Социальный контракт и анархия

Я два слова скажу про теорию социального контракта. Не буду перегружать вас специальными терминами, хочу сказать только, что когда образованные люди говорят о социальном контракте, они сразу вспоминают Руссо. Можно вспоминать также тех, кто был еще до Руссо: Гуго Гроций, Алтуций, — но дело в том, что та теория социального контракта фактически погибла в огне Великой французской революции. Ее так хорошо применили, что потом 150 лет термин “общественный договор” никто просто не употреблял.

Новая разработка этих вещей началась в 80-е годы ХХ века. Это существенно отличная теория. Она здорово математизирована. Там поработали несколько нобелевских лауреатов, например, Джон Харшани стал применять к этой проблеме теорию игр, Норт сделал определенные разработки, Джеймс Бьюкенен создал теорию конституционного выбора, исходя из того, по каким фазам движется общественный договор и как принимается решение о базовых правилах. Есть довольно большая литература, в которой социальный контракт используется и как объяснение того, что происходит, и как способ принятия решений, и просто как способ заключения конвенций для создания важных правил. Я не буду много пользоваться специальной терминологией, но один раз я вынужден это сделать, потому что, с точки зрения теории социального контракта, если мы хотим увидеть, как он образуется у нас на глазах, мы должны увидеть, где находится зона анархии.

Анархия не является ругательством в теории социального контракта. Я вообще поражен одной вещью, господа: Россия внесла огромный вклад в разработку теории анархии, анархических идей. Россия просто один из пионеров этой разработки, даже Франция и Италия, пожалуй, нам уступают, но в России, именно в России, анархия является ругательным словом. При этом, например, Джеймс Бьюкенен, нобелевский лауреат, американец, говорит, что именно взгляд философствующего анархиста, по-видимому, является наиболее правильным для понимания того, куда должен двигаться мир. А Фрэнсис Фукуяма, скажем, говорит, что первоначальная ситуация является, скорее всего, не войной всех против всех, а ситуацией самоорганизации или анархии, или гражданского общества, потому что вот эта ситуация самоорганизации и есть способ возникновения живых систем.

В теории социального контракта есть модель анархии, которая позволяет измерять, что происходит со страной в процессе развития. Она называется модель Хиршлейфера, и там есть три параметра, которые говорят о том, когда анархия является устойчивой и когда она начинает рассыпаться и обязательно должна перейти в какие-то формы социального контракта. Анархия возникает в самых разных ситуациях. Массово она возникает, конечно, в периоды революционных переходов, когда идет срыв к анархии. Сюда относится 91-й год, который означал отмену новой системы правил и передвижку многих сторон жизни к анархии, то есть в область неформальных правил и конвенций. На самом деле анархия существует и в вполне развитых странах, где проявляется во многих ситуациях. Скажем, у нас с вами сейчас правила нашего взаимодействия нигде точно не закреплены, и, насколько я знаю, нет той силы, которая бы заставила нас поддерживать эти правила, если не считать нашего уважения друг к другу и к организаторам этих лекций. По нормам анархии в жизни происходит довольно много событий.

Итак, какие три условия устойчивости анархии.

Во-первых, параметр решительности должен быть меньше единицы. Это означает, что больше усилий должно будет тратиться на удержание того, что у тебя есть, а не на захват того, чего у тебя нет.

Во-вторых, уровень доходов должен быть минимальным или приемлемым для основных групп в обществе.

И в-третьих, должен быть постоянный состав участников, то есть он не должен резко уменьшаться, увеличиваться и так далее.

Довольно очевидно, что все три эти параметра в России 90-х годов не могли соблюдаться. И все они послужили стимулами к тому, чтобы сделать те или иные шаги в сторону создания новой структуры общественного договора.

Что такое значение параметра решительности выше единицы? — Когда олигархи захватывали собственность, когда у олигархов захватывали собственность. Я не буду говорить о приемлемости или неприемлемости доходов, потому что понятно, что в России для значительного количества групп населения их доходы являются неприемлемыми. Мы не говорим об очень маленьком или не очень маленьком — для них он неприемлем. По статистике примерно получается, что за 13 лет реформ 10% населения резко улучшили свое положение, 20% несколько улучшили, 50% сохранили уровень потребления, но при этом резко увеличили усилия для его поддержания, и для 20% положение заметно ухудшилось. Поэтому, строго говоря, для 20% без вопросов норма не выдерживается, но и для 50%, которым приходится гораздо больше работать для того, чтобы жить так, как они могли бы жить раньше, нету этой самой приемлемости.

Самое интересное насчет постоянного или непостоянного состава участников вот этого самого взаимодействия. Конечно, он непостоянный, потому что есть миграции: люди уезжают, есть иммиграция из стран СНГ, есть движение капиталов — бегство их отсюда или приход иностранных инвестиций. Все это нарушает один из параметров, который должен быть постоянным, чтобы мы спокойно жили по неформальным правилам. Вопрос о том, как будут возникать формальные правила в России 90-х годов, должен был встать.

Я, кстати, хочу сказать, что эти параметры играли разное значение для разных периодов. Например, я считаю, что для последних лет принципиальным является именно третий параметр. Миграции и движение капиталов стали гораздо более важными для пересмотра и формирования правил, чем, например, уровни дохода или уровни агрессивности участников.

Lasot un analizējot dažādus rakstus un procesus par esošo situāciju Valstī, Sabiedrībā un Valdībā, man tomēr veidojas uzskats, ka vienīgais veids kā pamainīt lietas un procesus - ir tos fundamentāli salauzt pašos pamatos . Iemesls - cilvēki operē ar pagātnē notikušajiem procesiem un risinājumiem, kas vienmēr nozīmē atgriezties pagātnē un nerisināt jautājumus radoši. Līdzīgi kā ir ar ēkas būvniecību - lai uzbūvētu ko jaunu, ir jānojauc vecais. Jo jaunais ir principiāli atšķirīgs no vecā.

futuregov.net -What will be the key issues facing government in 2010 and beyond? Laurence Millar, FutureGov’s Editor-at-Large and former Government CIO of New Zealand, outlines some of the big obstacles heading your way, and explains why government should be brave and “let go” of its data to encourage creativity and innovation...
http://www.futuregov.net/tv/centgov/government-future/

Pasmiesimies kopā....

Šodien uzdūros interantiem tekstiņiem. Vai nav jautri?

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta 1.daļa:
Valsts pārvalde ir pakļauta likumam un tiesībām. Tā darbojas normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros. Valsts pārvalde savas pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim.
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta 2.daļa:
Valsts pārvalde savā darbībā ievēro cilvēktiesības
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta 3.daļa
Valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs. Pie sabiedrības interesēm pieder arī samērīga privātpersonas tiesību un tiesisko interešu ievērošana.
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta 4.daļa:
Valsts pārvaldei, atsevišķai iestādei vai amatpersonai, īstenojot valsts pārvaldes funkcijas, nav savu interešu

Un tā var turpināt bezgalīgi....Kādi secinājumi rodas lasot likumu?

Raubini: eiro «nomirs» pēc diviem gadiem

Nobela prēmijas laureāts Nouriels Raubini (Nouriel Roubini), kas iepriekš prognozēja pasaules finanšu krīzi, tādējādi nopelnot slavu un atpazīstamību, paziņojis jaunu pareģojumu - eiro «nomirs» pēc diviem gadiem.

Uzstājoties Pasaules Ekonomikas forumā Davosā N. Raubini paziņoja, ka Spānijas un Grieķijas ekonomiskās problēmas «uzspridzinās» eirozonu un pēc diviem gadiem Eiropas vienotā valūta pārstās eksistēt.

Ekonomists uzskata, ka galvenie draudi eirozonas stabilitātei ir Spānija un Grieķija, jo šo valstu valdības savu problēmu risināšanā pārāk ilgi kavējās, kas negatīvi ietekmē investoru noskaņojumu pret šo valsti. Svarīgs faktors, pēc N. Raubini domām, ir tas, ka abu valstu saražoto preču konkurētspēja ir ievērojami samazinājusies.
«Kāpēc Spānija ar Grieķiju būs vainīgas pie eiro bojāejas? Tāpēc, ka atrodoties eirozonā tās nevar palabot ekonomisko situāciju valstī, piemēram, ar vietējās valūtas devalvāciju,» uzsver N. Raubini.

Jāpiebilst, ka Grieķija pēdējā laikā pārdzīvo kritiku gan no Eiropas Savienības, gan finanšu tirgiem, gan reitingu aģentūrām pēc tam, kad valsts atklāja, kad tās budžeta deficīts ir 12.7 % no IKP, lai gan tam būtu jābūt aptuveni 3% robežās. Valsts parāds ir sasniedzis 300 miljardus eiro.